Gatavojamajā muzeja izstādē par Madonu paredzam pieminēt arī cietumu. Tā nav iestāde, ar ko ļoti lepojas un bieži apraksta, tāpēc ziņas trūcīgas.
Pirms gadsimta līdz apriņķa centram Cēsu pilsētai bija tālu, tāpēc topošajā Madonā veidoja vairāku administratīvu iestāžu nodaļas. To vajadzībām 1901.-1902. gadā par muižas īpašnieka Ādolfa fon Vulfa līdzekļiem tagadējā Blaumaņa ielā tika uzceltas jaunas ēkas. Tajā, kas tuvāk vēlākajai Raiņa ielai, ierīkoja aresta telpas.
1920. gada rudenī Satversmes sapulce pieņēma agrārreformas likumu, tā rezultātā Madonas, tāpat citu Latvijas muižu zeme tika iekļauta valsts zemes fondā. Laukos atsavināja arī visas muižu ēkas. Taču Madonas muižas īpašnieks ar sava pilnvarnieka starpniecību 1921. gada pavasarī savas gadsimta sākumā celtās būves paspēja pārdot atsevišķiem cilvēkiem. Pēc tam centru sadalīja apbūves gabalos. Amatnieki, tirgotāji un citi, kas iepriekš šeit cēluši namus, zemi no Vulfa nomāja, nu arī viņi to varēja izpirkt no valsts. Attiecīgos gruntsgabalus ieguva arī ēku pircēji. Miesta domē gan vēlāk tika spriests, ka vairums šo celtņu būtu derējušas pašvaldībai, taču – pārdots ir pārdots. Tā nu, piemēram, miesta un vēlāk arī pilsētas dome līdz pat 1940. gadam īrēja telpas Kārļa Puišes pirktajā kādreizējā miertiesneša namā iepretī Poruka ielai.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 22.02.2011.
Autors: INDULIS ZVIRGZDIŅŠ