Šonedēļ apritēja 100 dienu, kopš jaunievēlētā 10. Saeima apstiprināja Valda Dombrovska valdību. Viedokli par valdības un ministru veikumu pirmajos mēnešos lūdzu izteikt Aronas pagasta pārvaldes vadītāju Andreju Piekalnu un Sarkaņu pagasta pārvaldes vadītāju Andri Simtnieku.
Ieskicējums pareizs
– Atskatoties uz valdības veikumu, var teikt, ka lielos vilcienos ieskicējums ir pareizs. Pozitīvi ir arī tas, ka par pieļautajām kļūdām tiek runāts atklātāk, kā, piemēram, to „100. pantā" darīja Ilma Čepāne. Darāmā ir daudz, bet, kā atzinis finanšu ministrs A. Vilks, pamatnostādnes ir izpildītas, šā gada budžets – pieņemts, kaut gan ir jādomā par to, kā un uz kā rēķina to mainīt. Nav izslēgts, ka nākotnē izdevumus nāksies samazināt arī sociālajā sfērā, ja jau mums nav uzņēmumu un paši nespējam nopelnīt nau-du, – uzsver Andrejs Piekalns.
– Aizņemties naudu taču varēsim līdz zināmai robežai. Ko darīsim tad, kad mums neviens to neaizdos, vai pensijas nemaksāsim vispār? Manuprāt, veiksmīgi darbu jaunajā valdībā ir uzsācis finanšu ministrs A. Vilks. Arī veselības ministrs J. Bārzdiņš var patikt vai nepatikt, bet daudzos jautājumos viņam ir taisnība, jo veselības aprūpes sistēma valstī ir jāsakārto. Savukārt ekonomikas ministra A. Kampara redzējumam jābūt asākam.
Nevajag aiztikt
– Mēs gan vairāk pievēršamies dažādu problēmu risināšanai savā pagastā un tik ļoti valdības darbā neiedziļināmies. Turklāt 100 dienās valdība sevišķi daudz jau arī nevar izdarīt. Vienīgi klausoties, kā tiek meklētas iespējas konsolidēt šāgada budžetu vēl par 50 miljoniem, savā ziņā smaidu izraisa tas, ka trūkstošos miljonus cer atrast Labklājības ministrijā, apsverot iespēju samazināt pensijas vai pabalstus bērniem. Tas jau laikam ir visvienkāršākais, bet ne labākais variants, –
uzskata Andris Simtnieks.
– Katrā ziņā es atbalstu Zaļo un Zemnieku savienības nostāju, ka, konsolidējot budžetu, nevajag aiztikt sociālo sfēru un veselības aprūpi. Nauda jāatrod tur, kur tā, kā saka, tiek tērēta uz nebēdu. No ministriem darbu diezgan veiksmīgi ir uzsākusi labklājības ministre I. Jurševska, bet viņai vienai, ja trūks valdības atbalsta, būs grūti atrisināt sarežģītās problēmas sociālajā sfērā. Savukārt veselības ministram J. Bārzdiņam būtu jāieklausās kolēģu un arī savu priekšgājēju, kā, piemēram, P. Apiņa ieteikumos. Tā tomēr nedrīkstētu būt, ka cilvēkam saslimstot jādomā par septiņām pēdām zem zemes tikai tāpēc, ka nav naudas ārstēšanai.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA