Pagājušajā sestdienā zemes klēpī tika guldīts policists Andris Znotiņš, kas kopā ar pārējiem Jēkabpils policistiem pašaizliedzīgi, riskējot ar savu dzīvību un veselību, aizstāvēja ne tikai sabiedrības drošības intereses, bet arī policijas godu.
Šoks pēc asinspirts Jēkabpilī vēl nav pārgājis. Tagad tiek pieņemti dažādi mēri – policistiem maiņā vairs neļaus strādāt 24 stundas, viņiem tiks rīkotas pārbaudes un psiholoģiski testi, arī specvienībai mainīsies vadītājs, un tās nosaukums vairs nebūs „Alfa". Vienīgi Iekšlietu ministriju, it kā nekas ārkārtējs nebūtu noticis, turpinās vadīt Linda Mūrniece, ministre, kas sabiedrības „fui" saņēma jau iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, kad viņas uzvārdu svītroja 12 456 vēlētāji. Ministre, kam no amata vajadzēja atkāpties jau NEO sāgas laikā pēc apšaubāmi veiktās kratīšanas žurnālistes Ilzes Naglas dzīvoklī.
Demokrātiskā pasaulē tā parasti nenotiek. Tur politiķi (pat ļoti veiksmīgi darbojušies ministri, ko uz Mūrnieci gan nevar attiecināt) demisionē un uzņemas politisko atbildību, no mūsu skatpunkta raugoties, pat par sīkumiem. Turpretī mūsējie pie siltajām vietiņām turas visiem spēkiem un par politisko atbildību runā tikai tad, kad paši sev nosaka algas – jo lielāka atbildība, jo lielāka alga.
Tiesa, ir arī izņēmumi. Andris Piebalgs 1995. gadā pēc „Bankas Baltija" kraha rīkojās atbildīgi un atkāpās no finanšu ministra posteņa, un tas nebūt netraucēja viņa turpmākajai politiskajai karjerai. Dainis Turlais no iekšlietu ministra amata atkāpās pēc Talsu traģēdijas. Arī Ģirts Valdis Kristovskis pēc cietumnieku izbēgšanas no Grīvas cietuma atstāja iekšlietu ministra amatu, kaut arī viņam droši vien nebija viegli pieņemt šādu lēmumu.
Taču Linda Mūrniece tā vietā, lai atkāptos ar cieņu, spītīgi turas pie ministra krēsla un pat aci nepamirkšķina, kad Jānis Domburs raidījumā „Kas notiek Latvijā?" cenšas izzināt, kāda ir ministres atbildības izpratne. Vēl vairāk, Mūrniece aizrunājas tik tālu, ka no viņas teiktā izriet, ka sabiedrībai nepatīkot ministri, kas strādā. Tad jau sanāk, ka 10. Saeimas vēlēšanās tagadējais premjers Valdis Dombrovskis, citi „Vienotības" un arī pārējo partiju politiķi tāpēc ir saņēmuši tik daudz plusu, ka atšķirībā no visvairāk svītrotās deputāta kandidātes neko nedara.
Skumji, ka, parlamenta vēlēšanās saņemot tik lielu tautas atbalstu, „Vienotība" turpina savu priekšgājēju tradīcijas. Skumji, ka jau kuro reizi jāsecina – balso, par kuru partiju gribi, tāpat nekas nemainās, neatkarīgi no tā, kas veido valdošo koalīciju – Tautas partija, Šlesers, zemnieki vai „Vienotība". Notiek taču tā pati politiskā tirgošanās, tā pati savējo bīdīšana valsts labi atalgotos amatos, uzņēmumu valdēs un padomēs.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA