Nezinu, kā lai iesāk, jo sirds ir tik pilna, ka gribas raudāt. Esam mazi zemnieki, ar 35 ha aramzemes, 15 ha meža (drīzāk – džungļu) un 6 liellopiem.
Pagājušo vasaru un rudeni mūsu zemīti postīja mežacūkas. Noraka un izpostīja 7 ha aramzemes. Aktu sastādīja par 5 ha. Pavasarī nopirkām āboliņu un timotiņu par Ls 386. Diviem hektāriem iedeva mūsu mednieki. Visi postījumi ir nolīdzināti un apsēti. Mums jāsēj āboliņš, jo esam bioloģiskie zemnieki.
Ziemā valsts mežā baroja mežacūkas. Tagad tās atkal klejo pa mūsu laukiem, ir jau pabijušas auzās, kartupeļos, kā arī ganības ir sarakātas.
Mūsu mežsargs pasaka: „Vēl nav 25% postījumu, aktu sastādīt nevaram." Tātad pēc likuma ar apgaismojumu šaut nedrīkst. Lai taču cūciņas barojas ar zemnieku kartupelīšiem un labību. Sargājiet, guliet kaut vai uz lauka, jo lupatu parāde jau neko nedos.
Mēs esam pensionāri, kas nevar pa naktīm tupēt un vaktēt, lai cūciņas barojas ar zemnieku labumiem. Gan jau augsti kungi atbrauks un nošaus zemnieku barojumu, bet jūs, ja nepatīk, pērciet ganus un velciet saviem tīrumiem apkārt.
Zinu tikai to, ka blakus esošo valsts mežu apsaimnieko mednieku saimniecība „Driāda". Varbūt jūs ar avīzes starpniecību varat dot padomu, kā cīnīties ar tādiem mežacūku audzētājiem, kas jau savu sirdsapziņu ir apēduši zemnieku nobaroto mežazvēru gaļā.
Mēs sev gaļu izaudzējam kūtī, mums medību izpriecas nav vajadzīgas.
Ar cieņu –
zemniece Madonas raj.
Liezēres pagasta „Pīlādžos"
DZIDRA CERCINA