Šī nedēļa ir sagādājusi diezgan savādas izjūtas, un tās saistītas galvenokārt ar diviem notikumiem – policijas darbinieku apšaudi Jēkabpilī, kur gāja bojā policists Andris Znotiņš, un mūziķa Mārtiņa Freimaņa nāve gripas izraisīto komplikāciju dēļ.
Andra Znotiņa gadījums (kaut jauna cilvēka nāve vienmēr ir traģisks notikums) sabiedrības uzmanību izpelnījās tā iemesla dēļ, ka pirmo reizi policijas un specvienības „Alfa" darbinieki, veicot noziegumu, šāva uz saviem kolēģiem. Situācija ir absurda ļoti daudzos līmeņos. Noziegumu veica cilvēki, kuriem ikdienā būtu jārūpējas par sabiedrisko kārtību un iedzīvotāju drošību. Šie paši cilvēki atklāja uguni uz saviem kolēģiem, vienu no tiem aukstasinīgi nogalinot. Kādu signālu šī situācija sūta Latvijas iedzīvotājiem? Amorālus, neētiskus, vardarbīgus, mantkārīgus cilvēkus var atrast ikvienā jomā un specialitātē, jo cilvēki mēdz būt dažādi, taču organizētas noziedznieku grupas atrašanās likumsargājošo iestāžu vidū pielīdzināma pamatīgam āmura belzienam pa pamatiem, uz kuriem jau tā mūsu valsts stāv tik nestabili. Nav īsti izprotams, kā šādā situācijā savā amatā var palikt iekšlietu ministre Linda Mūrniece, kuras pirmā reakcija bija uzpleču raušana no saviem padotajiem, aizmirstot, ka politiski atbildīga ir tieši viņa. Valstīs, kas nav „banānu republikas", ministri atkāpjas arī par mazākiem grēkiem, un ne jau tādēļ, ka vienmēr būtu personīgi vainīgi pie notikušā, bet tādēļ, ka politiskā kultūra, ar ko mūsu valstī ir tik vāji, paģērē, ka tā ir pareiza rīcība. Tā rīkojoties, tiek demonstrēta nevis gļēvulība vai nespēja uzņemties atbildību un izlabot konkrēto problēmu, bet gluži pretēji – tiek parādīts, ka tev nav vienalga un tieši atbildības izjūta par notikušo ir likusi atkāpties.
Ļoti žēl, ka šis traģiskais gadījums šobrīd vairāk izvēršas par savstarpēju apmētāšanos ar „Tu esi vainīgs!" un „Nē, tu esi vainīgs!" Laupīšana un apšaude Jēkabpilī ir notikums, kas gan Iekšlietu ministrijai, gan policijai, gan sabiedrībai kopumā izgaismo daudzas problēmas, un tās ir klātesošas visos līmeņos. Varbūt sāksim ar to identificēšanu un risināšanu pēc būtības, nevis rādīsim ar pirkstu, kurš pie kā vainojams. Bez tā, protams, arī neiztikt, taču vai tas ir pats svarīgākais?
Tikmēr pie divu vienā vecumā mirušu jaunu cilvēku fotogrāfijām cilvēki ar dažādām domām un atmiņām noliek ziedus un iededz svecītes. Publiskā telpa ir pārpludināta ar viņus pazinušu un nepazinušu cilvēku komentāriem. Par abiem esam uzzinājuši daudz jauna un pozitīva. Žēl, ka tas iir noticis jau pēc nāves.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS