Tur nokļuvu visai pēkšņi. Sēdēju mājās, skatījos televizoru, tur rādīja, kā smagā tehnika brauc no visas Latvijas un izvietojas Rīgā, un gudroju, ka arī man tur jānokļūst.
Pārnāca mājās meita Ilze (toreiz mācījās Madonas 1. vidusskolas 11. klasē, tagad strādā Iekšlietu ministrijas sistēmā) un paziņoja: „Saorganizēju barikāžu braucējus no mana deju kolektīva („Vidzeme") un klases, mums neviens skolotājs un vecāki līdzi nebrauks, brauksim ar vakara vilcienu!" Toreiz, pirms 20 gadiem, ap pulksten 20 kursēja vilciens Gulbene-Pļaviņas, ar pārsēšanos Pļaviņās uz Rīgas vilcienu. Viss bija jāveic ātri, apmēram 7-8 minūšu laikā. Nevarēju taču piedzīvojumu alkstošus un naivus, nepilngadīgus jauniešus palaist vienus! Ātri saposāmies ceļam, paņēmām līdzņemamo no ledusskapja, zāles un – uz vilcienu. Rīgā nokļuvām pēc pulksten 23. Tonakt (šķiet, no 14. uz 15. janvāri) bija auksts, ap -20…-23°. Jauniešiem romantika, vienlaikus baisi un sirreāli, sniegs gurkst zem kājām, izelpotā dvaša redzama, ugunskuru dūmi uzvēdī dažādas smaržas. Vecrīga, Rīgas centrs, Zaķusala miglas plīvurā.
Rīgā pieteicāmies stāvēt pie Ministru Padomes. Tobrīd konkrētu rīkojumu mums vēl nebija, tāpēc varējām aiziet uz Bastejkalnu, Valsts Mākslas akadēmiju, Vecrīgu, Doma katedrāli. Tajā bija izvietots provizorisks kara hospitālis, tur dežurēja Medicīnas institūta studenti, arī mans dēls Oskars (tagad ārsts). Jauniešiem viss interesanti, plaša emociju gamma, daudz kas neredzēts, it kā nereāls un biedējošs, bīstams.
Štāba komandieris paziņoja, ka vērojama omona grupēšanās, situācija kļūst bīstama, un pavēlēja sievietēm un bērniem barikādes atstāt. Atceros, mums tas visai nepatika, īpaši staltajiem dejotājiem Uģim Jakubovskim, Kasparam Sarmulim. Neko darīt, jāklausa! Aizvedu jauniešus uz Latvijas Valsts universitāti, tur uz kailiem soliem kādas 4-5 stundas pārnakšņojām un no rīta ap 8 atkal ar vilcienu – uz Madonu.
Tonakt apšaude vēl nenotika. Biju laimīga, ka visi atvesti sveiki un veseli.
Uz barikādēm visi bija vienādi – vai krievi, ukraiņi, rumāņi, baltkrievi, latvieši… Tās bija Latvijas barikādes.
Autore: VALDA BĒRZIŅA,
Madonas pilsētas 2. vidusskolas
kultūras vēstures skolotāja