Tāda ir mūsu novadnieces, rakstnieces Ilzes Indrānes darbu pamatdoma. Pensionāru biedrības klubiņš „Pīlādzītis" 27. janvārī tiksies ar rakstnieci.
Atkal un atkal atvērsim atmiņu lappusītes kopā ar „Lazdu laipas" gājējiem, paklausīsimies zemesvēzi lauku sētā un ticēsim, ka darbs un māksla ir mūsu Dievs, kura priekšā nav jākaunas piecelties kājās vai nomesties ceļos. Izdzīvosim putnu stundas laiku, ticēsim labajam, kas ir kā tornis vienmēr uz augšu. Lai katram no mums ir vēlēšanās uzpūst liesmās kādu sīku dzirkstelīti un pasniegt kaut nelielu cukurgraudiņu grūtuma brīdī. Sargāsim, lai mūsu bērni un mazbērni neaug kailā kalnā, jo citādi viņi visu mūžu savu kailumu slēps kažokos, dārgās rotās un dārgos tepiķos. Lai katra stipra roka nes ūdenslāsi savā saujā, ko pasniegt slāpstošajiem, jo citādi cilvēks no slāpēm par vālodzi pārvērtīsies.
Visā savas dzīves radošajā gājumā Ilze Indrāne necīnās par vietu aizvējā, bet arvien domās lido līdzi bitei – reizē vākdama un apputeksnēdama. Viņa aicina sargāt savu senču mantojumu, katru koku un taciņu, jo to ir iestaigājis cilvēks ar likteņa nastu plecos. Ilze Indrāne arvien ir bijusi ūdensnesēja, ar nēšiem plecos un gājusi pret kalnu. Un tās lāsītes, kas nopilējušas no nēšiem, ir mūsu garīgums. Tās ir mūsu domas, audzinot mūsu bērnus par cilvēkiem, jo katram no viņiem ir savs dvēseles stūrītis. Katram asnam ir jāizlaužas saulē, tikai tad var izaugt par koku. Šīs atziņas par dzīvi un cilvēkiem ir rakstnieces Ilzes Indrānes domu un prāta izsvērtas un nodotas mūsu vērtējumam. Tikai jāprot sadzirdēt, saredzēt un pieņemt par labu sev un padomu citiem.
Uz satikšanos 27. janvārī pulksten 13 mūsu klubiņā „Pīlādzītis"!
Autore: MARIJA LAPSIŅA