Daudzviet Latvijā ar dažādām aktivitātēm šonedēļ sākās barikāžu 20. gadadienas atcere. Taču visplašākā pasākumu programma, protams, paredzēta 20. janvārī – barikāžu aizstāvju atceres dienā. Arī Madonas muzeja foajē visu janvāri vērojama izstāde „Madonieši 1991. gada barikādēs", un 20. janvārī paredzēts piemiņas pasākums kultūras namā.
Mēs, jaunā paaudze, barikādes varbūt arī neatceramies, neesam tajās piedalījušies, taču šādas atceres dienas vienmēr liek aizdomāties par vecāku, vecvecāku uzņēmību un drosmi veidot valsts likteni. Nesenākā atmiņā mums visiem palicis vienīgi 13. janvāris, kas aizsākās ar miermīlīgu protestu un saukļiem „Atlaist Saeimu!", bet noslēdzās kā grautiņš Vecrīgā. Pirms diviem gadiem šķita, ka grautiņš, lai arī cik nožēlojams pēc savas būtības tas izvērtās, būs licis tautas kalpiem mūs sadzirdēt.
Pirms 20 gadiem iedzīvotāji izvēlējās būt brīvi savos lēmumos, brīvi vēlēt politiķus un brīvi kandidēt uz amatiem. Taču tagad, sēžot pie sasistās siles, no kuras dzīvības sula tikai sūcas un sūcas ārā (darbspējīgo izceļošana, arvien pieaugošie nodokļi un nabadzība, zemie demogrāfiskie rādītāji utt.), arvien biežāk pavīd jautājums – vai nemākam dzīvot demokrātijā, ka esam nonākuši tādā strupceļā? Acīmredzot – jā, jo demokrātija nav sinonīms visatļautībai. Arī demokrātijā pastāv aizliegumi –
galvenokārt rīcībai un lietām, kas grauj kopīgo gūto labumu. Tāpat demokrātijā būtu jāpastāv atbildībai – arī iedzīvotāju atbildībai nedarboties tikai no malas, mazās darba grupās, bet gan veidot pilsonisku vērienīgu politisku struktūru un virzīt savus kandidātus politiķu amatos, lai valsti neturpinātu pārvaldīt šauru varas grupiņu veidoti politiķi. Nupat, gluži kā „sveiciens" barikāžu atceres laikā, nācis Ministru kabineta Valda Dombrovska vadībā pieņemtais slepenais lēmums atbrīvot pašreizējos AS „Parex banka" valdes un padomes locekļus no atbildības par pieņemtajiem lēmumiem, kā informē portāls www.pietiek.lv. Tas nozīmē, ja tiešām apstiprināsies aizvien pārliecinošākās ziņas par „Parex bankas" aktīvu izpārdošanu par būtiski samazinātām cenām (aktīvus nepārdod atklātās izsolēs, bet gan speciāli atlasot iespējamos pircējus un tiem bankas īpašumus piedāvājot par pašas kredītiestādes darbinieku noteiktām cenām), ne bankas padome, ne valde par to nebūs atbildīga likuma un valsts priekšā. Taču skaidra plāna, kas notiks, ja bankai līdz maijam neizdosies savākt nepieciešamos 163 miljonus latu, pārdodot aktīvus, lai nokārtotu saistības ar sindicētā kredīta aizdevējiem, valdībai pašlaik nav.
Autore: LAURA VOITIŅA