Pagājušās nedēļas nogalē Madonas kultūras namā savu diplomdarba izrādi Kultūras koledžas mācību spēkiem Edītei Neimanei, Aigaram Balulim un sanākušajiem interesentiem rādīja topošā režisore Gunta Strode.
Starp mēģinājumiem uz brīdi ar Guntu tikāmies, un tagad varu piedāvāt šīs sarunas esenci.
– Kopumā šī man ir otrā izrāde, jo kā kursa darbu iestudēju Guntas Frīdenfeldes bērnu izrādi „Zirneklis", – sacīja Gunta Strode. – Šoreiz meklēju un domāju par to, kas mūsdienās varētu uzrunāt jauniešus. Nolēmu to darīt caur pasaku un netradicionālā veidā. Pasakai „Sniega karaliene" ir ļoti daudz gadu – 1845. gadā to sarakstīja slavenais dāņu pasaku meistars Hanss Kristians Andersens. Materiālu pati dramatizēju, un, tā kā dramatizēšanā zināšanu īsti nav, tas nedaudz sarežģīja manu darbu. Tomēr uzdevums bija izaicinājums pašai, un ar to centos tikt galā. Mēģinājuma process nebija viegls – nemitīgi domāju, lai viss uzrakstītais ir attaisnots ar iekšējo un ārējo darbību. Par aktieriem izvēlējos Madonas jauniešus, no kuriem daudzi ir darbojušies teātra sportā.
Gunta dzīvo Praulienā, tāpēc laiku no 8. novembra līdz 7. janvārim, kas tika dots izrādes iestudēšanai, viņa pavadīja ceļā no Praulienas uz Madonu. – Sākumā strādājām reizi nedēļā, tad divreiz, trīsreiz, bet finālā ar aktieriem strādāju katru dienu, – neslēpa Gunta.
Līdzās režijas pienākumiem studente risināja arī daudzus citus. „Rakstīju projektu, meklēju sponsorus, jo tērpi, skatuves noformējums un muzikālais ietērps – viss bija manā pārziņā. Kā galvenais sponsors bija Praulienas puses uzņēmums „Norte", paldies tam un citām firmām, ko uzrunāju un kas neatteica palīdzēt."
Interesanti, ka muzikālā ziņā savas krāsas izrādē ienesa ne tikai ieraksti, bet arī dzīvā mūzika, ko spēlēja saksofonists Valters Gotlaufs.
Jautāta, kāpēc Gunta izvēlējās studēt režijas mākslu, meitene atbildēja: – Cik sevi atceros, tik atceros saistībā ar teātri. Ilgus gadus esmu pavadījusi amatierteātrī pie režisores Vijas Miškas, spēlēju arī teātra sportā Madonā. Pēc Madonas vidusskolas beigšanas likās – neko citu nemaz neprotu, kā tikai spēlēt teātri. Lai gan, izvēloties tālāko ceļu, nedaudz tomēr pasvārstījos: vidusskolā mācījos tūrisma novirziena klasē, tā ka bija divas lielās izvēles: viena no tām bija doties uz Vidzemes Augstskolu un apgūt tūrisma programmu, otra – padoties mākslai un teātrim. Otrais virziens izrādījās sirdij tuvāks, un neesmu nožēlojusi – Kultūras koledža ir vide, kur radoši izpausties, kur pedagogi ir atvērti, labvēlīgi un ieinteresēti iemācīt. Apguvu režiju, guvu zināšanas kultūras menedžmentā, iespējams, tālāk došos uz Liepājas Universitāti, lai studētu kultūras vadības programmu.
Aprīlī Guntai ir doma doties uz Grieķiju. Saistībā ar Kultūras koledžu viņai ir iespēja piedalīties apmaiņas programmā un četrus mēnešus gūt pieredzi Grieķijā. – Vienreiz jau esmu tur bijusi, – pastāstīja studente. – Grieķijā cilvēki ir citādāki, visi ir atvērti un silti, kaut iekšējā būtība atklājas pamazām. Tur mūsu uzdevums ir palīdzēt veidot pasākumus, izklaidēt atpūtniekus. Tiek iestudēts teātris, skeči, veidoti nelieli pasākumi. Viss notiek angļu valodā, un uz Grieķiju no Latvijas braucam diezgan daudzi. Pēc saspringtā darba cēliena vides maiņa šoreiz būs ļoti nepieciešama, tāpēc Grieķijas skaistā daba, kalni jau šobrīd dod spēku izturēt.
Uzzinot, ka arī nākotnē Gunta vēlas strādāt ar jauniem cilvēkiem un teātrī, vaicāju par viņas pašas atbalsta punktiem, jo, kā zināms – pārāk lielu atalgojumu darbs kultūras jomā neienes. – Pagaidām palīdz vecāki, – atklāja meitene. – Bet gribas uzsākt arī savu dzīvi, iegūt lielāku patstāvību. Nekur jau mani negaida, jāveido domubiedru grupa, darbs jāatrod pašai. Madonā nedaudz izbaudīju iesācēja „priekšrocības": sabiedrības acīs nekas vēl neesi, viss jāizdara ar saviem spēkiem, zināšanām un iekšējo degsmi.
Jautāta, vai pēc studijām Gunta vēlētos atgriezties un strādāt Madonā, viņa bija atklāta: – Man ļoti patīk Rīga – kustība un krāsainība, bet gribas arī Madonu, jo te ir tik daudz nerealizētu iespēju. Vēlos, lai jaunieši nebrauc no Madonas projām, lai paliek un pilsētu atdzīvina ar ko interesantu. Studiju gados galvenais ir uzsūkt impulsus un iedvesmu, jo Rīgā un lielajās pilsētās ir viegli būt radošam – visapkārt ir muzeji, teātri, izstādes – ej un sevi bagātini. Es bieži dodos uz Mūzikas akadēmiju, kur notiek labi koncerti. Esmu priecīga, ka radu kontaktus ar Rasu Kumsāri, kas mācās šai augstskolā. Viņa nāk uz mūsu teātra izrādēm, mani painformē par koncertiem akadēmijā. Šīs sfēras viena otru papildina, dod impulsus un savstarpēju pieredzi.
Atgriežoties pie izrādes par Sniega karalieni, Gunta priecājās par Madonā sastaptajiem aktieriem. „Izrādes veiksme ir Sniega karaliene, ko spēlēja Zane Ozolniece. Viņa zina, ko dara, viņai ir mērķis un ir ļoti enerģiska. Arī sadarbība ar Undu un Mārci bija jauka, Madonā sastapu patiešām brīnišķīgus jauniešus."
Jautāta par režisora arodu, Gunta neslēpa, ka šī profesija ir nebeidzami interesanta. „Man pašai patīk Jaunā Rīgas teātra izrādes, uz tām arī visvairāk ir sanācis aiziet. Apmeklējot izrādes Dailes teātrī, bieži ir nācies vilties. Liekas, ka tur daudzi ir kases gabali, bet Nacionālajā teātrī patika Kirila Serebreņņikova iestudētā izrāde „Mirušās dvēseles". Gribētos iepazīties arī ar Liepājas un Valmieras teātra repertuāru.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no personiskā arhīva