Atceros, kad 1994. gadā sarīkojumā kultūras namā tika vākti ziedojumi slimnīcas jaunās ēkas tālākbūvniecībai, arī es kaut ko kastītē iemetu. Visdrīzāk tas bija lats, jo alga toreiz atbilda divciparu skaitlim. Kopš tā laika pa reizei esmu izmantojis slimnīcas pakalpojumus vecajā un arī jaunajā korpusā. Tātad noteikti arī pats kādreizējā ieguldījuma augļus esmu iztērējis.
Muzejā gatavojam izstādi par Madonu. Pavisam nesen iznāca ieskatīties agrāk man nezināmos dokumentos, tai skaitā arī attiecībā uz slimnīcas iecerēm.
Madona straujāku attīstību piedzīvoja divdesmitajos gados. Kopš 1921. gada tai piešķirtas miesta tiesības, iepriekš teritorija pamatā ietilpa Sarkaņu pagastā. Arhīvā Rīgā atradu 1922. gada plānu, ko gatavojis vecākais mērnieks Antons Sudrabs vēl pirms Arnolda Maidela nākamajā gadā zīmētā. No tā noprotams – tolaik miesta zemes visumā atradās upītes kreisajā krastā, labais krasts ar agrākajām muižas ēkām bija Sarkaņu pagastā. Agrārreformas gaitā notika muižu zemes sadalīšana jaunsaimniecībās vai – kā šeit – apbūves gabalos. Par dalīšanas un turpmākās izmantošanas lietderīgumu sprieda miesta domes un pagasta padomes pārstāvji. Bija reizes, kad viņu viedokļi atšķīrās.
Toreiz vēl nerunāja par jaunas vidusskolas ēkas celšanu, taču miests pieņēma, ka vidusskolas vajadzībām varētu pārbūvēt muižas riju. Tā atradās pret vietu, kur Upes iela krustojas ar Skolas ielu. Sarkanieši domāja, ka rijā labāk ierīkot bibliotēku, bet pārējo lielās celtnes daļu atvēlēt brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai. Muižas pārvaldnieka māju un līdzās esošo magazīnu (klēti) bija paredzēts nodot zirgu pasta ierīkošanai, pret ko atkal iebilda Sarkaņu pagasts. Vēlāk ēku atvēlēja rajona veterinārārsta izmitināšanai.
Tagadējās Akmeņu un Parka ielas stūrī bija paliela vairāk nekā pirms pusgadsimta celta mūra ēka – kādreizējais Madonas pagastnams, kurā pirms pasaules kara atradās zemnieku virstiesa. Sarkanieši uzskatīja, ka tur varētu iekārtot pagasta slimnīcu. Līdzīgi domāja arī miesta dome, gan piebilstot, ka slimnīca jāiekārto ne Sarkaņu pagasta vai Madonas miesta, bet plašākas apkārtnes vajadzībām. Taču tad izrādījās, ka jau iepriekšējā pavasarī ar muižas īpašnieka fon Vulfa pilnvarotā starpniecību ēku nopircis Talsos dzīvojošais Teodors Levis (1891-1967; bijis iepriekš skolotājs Madonā, vēlāk arī Vestienas lauksaimniecības skolā). Iesniegumā Zemes ierīcības komitejai Levis lūdza pie ēkām viņam piešķirt arī vairāk nekā 10 ha zemes (joslu līdz pat tagadējai Rīgas ielai). Tur viņš paredzējis ierīkot dārzniecību un uz upītes – zivaudzētavu. Galu galā pie ēkām atstāja vienu hektāru, taču domātā slimnīcas ierīkošana nenotika.
Arnolda Maidela Madonas apbūves plānā slimnīcas celšanai bija paredzēta vieta Akmeņu un Blaumaņa ielas stūrī, apmēram tur, kur uzeja uz estrādi. Dzīvē iznāca vēl citādāk – vispirms, sākot ar 1931. gada pavasari, slimnīca atradās no Alfreda Polfandera īrētās telpās Blaumaņa ielā 18. 1933. gada rudenī atklāja speciāli slimnīcai uz kādreizējo dzirnavu pamatiem celto namu, ko pēc 5 gadiem paplašināja.
Zināma sasaiste ar veselības lietām tomēr bija arī kādreizējai pagastmājai. Teodors Levis īpašumu zaudēja divdesmito gadu vidū parādu dēļ, vēlāk to nopirka ārsts Ansis Meijers, kas Madonas slimnīcu vadīja no pirmsākuma līdz 1939. gadam, kad kā vācietis aizbrauca no Latvijas.
Nu no valdības puses tiek solīts, ka vismaz astoņdesmitgadi Madonas slimnīca piedzīvos. Kā būs tālāk?
Autors: INDULIS ZVIRGZDIŅŠ