KASPARS AVOTIŅŠ ir no Praulienas puses. – Esmu dzimis, audzis un arī tagad dzīvoju Praulienas pagastā, lai gan dzīve mani ik pa brīdim ir arī aizvedusi tālākos ceļos.
Ļoti agri, tūlīt pēc pamatskolas beigšanas, nācās sākt strādāt, jo nomira tēvs un ģimenē bija arī pusotru gadu jaunāks brālis, kas vēl mācījās skolā. Sāku strādāt gaterī. Nostrādāju tur divus gadus līdz pat brīdim, kad tas beidza pastāvēt, – darba gaitu sākumu atceras Kaspars. – Šajā laikā ieguvu autovadītāja tiesības, iegādājos lietotu vieglo automašīnu. Sameklēju darbu Limbažos galdniecībā pie mēbeļu restaurācijas, bet arī tur nostrādāju tikai pusotru gadu, jo ražotni nopostīja ugunsgrēks un tik ātri atjaunot neviens nesolīja. Nācās atgriezties dzimtajā pusē. Labi, ka izdevās atrast darbiņu toreizējā vairumtirdzniecības bāzē „Kārums". Jau tolaik daudzi devās peļņā uz ārzemēm, un, tā kā finansiālā situācija nebija nekāda spožā, arī es nolēmu izmēģināt laimi Īrijā. Pabiju tur trīs mēnešus sezonas darbos celtniecībā. Darbs smags nelikās, jo strādāt biju pieradis, maksāja labi, toties dziļi izjutu atšķirtību no Latvijas, no draugiem, tādēļ pēc līguma beigām ar prieku atgriezos mājās, – puisis neslēpj savas toreizējās izjūtas. Taču tas nebija par šķērsli, lai pēc diviem Latvijā nostrādātiem gadiem vēlreiz dotos uz ārzemēm. Šoreiz – uz Holandi un kopā ar draugiem, taču arī tas bijis sezonas darbs. Un, lai vai cik izdevīgi būtu finansiālā ziņā, mājas ir un paliek mājas. – Ja vien būs darbs te, uz ārzemēm braukt negribu. Tagadējais darbs mēbeļu salonā „Sencis" man patīk. Patīk darbs ar klientiem. Mūsu salons tirgo Latvijā ražotas mēbeles, varu cilvēkiem ieteikt, kopīgi atrast labāko risinājumu, apskatot gan veikala piedāvājumu, gan katalogus, – atzīst Kaspars.
Daudz brīvā laika puisim paņem darbi lauku mājās un, protams, viņa sirdslieta – automašīna. Kaspars ir Latvijas Hondu kluba biedrs, cenšas piedalīties rīkotajās aktivitātēs, tikties ar domubiedriem. – Arī iepriekšējā man bija japāņu mašīna – „Mazda", taču ļoti gribējās „Hondu Coupe", un nu šī mašīnīte man ir jau trešo gadu. Latvijā šo mašīnu ir diezgan maz, bijušajā Madonas rajonā – trīs. Pats ķimerējos, krāsoju, meklēju, kur ko var dabūt. Protams, tik dziļā ziemā, kā šī, varbūt ir grūtāk pabraukt, bet, ja riepas labas, problēmu nav. Tā ka vienā ziņā šī ziema mums abiem ar auto ir sava veida pārbaudījums: man – nemitīgā sniega rakšanā, lai laikus nokļūtu darbā, hondiņai – turot līdzi spēcīgākiem spēkratiem, – ar smaidu nosaka puisis, vēlot veiksmi jaunajā gadā gan sev, gan saviem vārdabrāļiem, gan, protams, visiem pārējiem.
Autore: BAIBA MIGLONE
AGRA VECKALNIŅA foto