Decembra vidū „Stars" saņēma vēstuli no pensionāres Veltas Kārkliņas, kas dzīvo Kalsnavas pagasta „Ozoliņos". Viņa raksta: – Tikai tagad sadūšojos laikrakstam uzrakstīt par notikumu, kas atgadījās aprīlī, jo sirds man ir pilna.
– Man ir sava piemājas saimniecība, kā arī 7 ha zemes. Savulaik no kooperatīvās sabiedrības „Jāņukalns" par pajām privatizēju traktoru MTZ 50, atlika tikai iegādāties piekabi. Vairākus gadus sadarbojāmies ar Juri Glāznieku (nu jau nelaiķi), kas nekad neliedza savu piekabi, it īpaši kartupeļu novākšanas laikā. Tā notika arī pēdējā reizē, kad piekabe palika manā pārziņā „Ozoliņos". Juris Glāznieks, būdams slims, sacīja, lai piekabi nekur nedzenu, lai tā paliek „Ozoliņos". Tā arī darīju.
Runājot ar Jura māti, izteicu vēlmi to iegādāties savā īpašumā un, ja viņa piekabi pārdotu, varbūt varētu priekšroku dot man. Drīz vien Jura māte piedāvāja pirkt par 200 latiem. Mūs neapmierināja šī summa, jo piekabei nebija dokumentu un arī „laika zobs" bija darījis savu. Tad Rita piekāpās un bija ar mieru to pārdot par 150 latiem, bet ar norunu, lai nezina radinieks (Jura civilsievas tēvs). Noformējām pirkšanas-pārdošanas līgumu. Šos 150 latus maksāju pa daļām – divās reizēs, otro daļu iedevu reizē ar līgumu. Tā likumīgi skaitījos piekabes īpašniece.
Pēc kāda laika pie manis griezās minētais radinieks un lūdza, lai viņam iedodu piekabi, jo viņš mainot mājai jumta segumu un piekabi vajag, kur salikt vecos materiālus. Neko ļaunu nenojauzdama, atļāvu viņam piekabi izmantot līdz sestdienai, kamēr atbrauc krustdēls un znots zāģēt malku. Diemžēl viņš šo nosacījumu neizpildīja. Tad arī sākās visas nedienas. Viņš neatzina, ka piekabe pieder man, kaut gan es par to biju samaksājusi prāvu naudas summu.
Drīz vien pie manis ieradās nelaiķa civilsieva ar māsu. Viņas ienāca virtuvē un uz galda atstāja 100 latu. Es, ieraudzījusi uz galda atstāto naudu, saucu viņas atpakaļ, tomēr netiku uzklausīta. Ja arī viņu nodoms bija atmaksāt naudu par piekabi, tad kāpēc tikai 100 latu? Kur tad atlikušie 50?
Vērsāmies ar krustdēlu pie Madonas novada Kalsnavas iecirkņa pilnvarotā Alena Dzeņa, viņš mūs uzklausīja un mēģināja risināt situāciju. Tomēr konfliktu neizdevās atrisināt un pieņemt jebkādus mērus.
Vēlos rast atbildi, kura pusē pēc likuma šobrīd ir taisnība, un vai tiešām likuma sargi ir tik bezspēcīgi un nevar rast pareizo risinājumu? – vēstulē jautā Velta Kārkliņa.
Sazvanījām arī piekabes pārdevēju Ritu Glāznieci. Lūk, viņas komentārs: – Piekabi esmu pārdevusi, līgumu noslēdzām ar parakstiem un visiem nepieciešamajiem datiem, tāpēc man ar šo piekabi vairs nav nekāda sakara. Veltai tika samaksāti atpakaļ 100 latu, ko viņa arī paņēma. Man Velta Kārkliņa ir lūgusi, lai piekabi dabūju atpakaļ, taču man vairs nav nekādu juridisku tiesību vai pienākumu to darīt.
Stāsta otra puse
Cits stāsts par notikušo gan bija bijušā piekabes īpašnieka civilsievai: – Civilvīra īpašumā esošā piekabe Veltai Kārkliņai tika iedota uz kartupeļu rakšanas laiku. Tika norunāts, ka tā paliks pie viņas, jo, kad nomira vīrs, man nebija iespēju piekabi atvest atpakaļ. Tāpat arī biju nopratusi, ka piekabes, ko Kārkliņa aizņēmās, atgādāšanu viņa nokārtos pati. Tālākie notikumi bija diezgan juceklīgi – pēkšņi tika iesaistīta mana vīramāte, kas vienojās ar Kārkliņu un piekabi pārdeva. Vēlāk viena man teica, ka piekabe maksājusi 150, otra – ka 100 latu. Izvēlējos tomēr ticēt savai vīramātei, kas apgalvoja – par piekabi samaksāti 100 latu. Pieaicināju līdzi savu māsu kā liecinieci un aiznesām šos 100 latus, lai piekabi it kā atpirktu, lai gan pats pirkšanas fakts tika slēpts.
Tikai tad, kad tēvs palūdza piekabi, lai vestu veco šīferi no jumta, un arī es biju zvanījusi, teicu, ka vajadzēs vest mēslojumu, tāpēc nepieciešama piekabe, Velta pateica, ka piekabe esot viņas. Biju lielā nesaprašanā. Tika iesaistīts pat vietējais policists Alens Dzenis, jo, no mūsu viedokļa skatoties, par piekabi ir atdoti 100 latu un tā ir atpakaļ mūsu īpašumā, taču Velta uzstāj, ka maksājusi 150 latu, tātad 50 latu it kā iztrūkst.
Policistam jau sen iesniedzām paskaidrojumu par notikušo, pieminot arī, ka 100 latu jau sen liecinieces klātbūtnē ir atdoti. Tā arī šī lieta beidzās. Pārsteidz, ka pagājis tik ilgs laiks, nekādi jauni pavērsieni konfliktsituācijā nav bijuši, bet Velta Kārkliņa izvēlas rakstīt publisku vēstuli laikrakstam.
Līdzīgu viedokli pauda arī viņas tēvs.
Nav kriminālpārkāpuma
Madonas novada pašvaldības kārtībnieks Alens Dzenis atzina, ka pirms pusgada patiešām devies noskaidrot situāciju pie konfliktā iesaistītajām pusēm. Taču oficiāli līdz pat šim brīdim viņš neesot saņēmis iesniegumu par notikušo. Tāpat savstarpēji noslēgta līguma nepildīšanas gadījumā likums paredz, ka incidentam ir nevis krimināls, bet civiltiesisks raksturs, tāpēc pret līguma pārkāpēju Veltai Kārkliņai jāvēršas civiltiesā vai ar iesniegumu policijā.
Autore: LAURA VOITIŅA