Adinai katrs dzejolis bija notikums – tā mēs, tuvinieki, atcerējāmies dzejnieces Adinas Ķirškalnes piemiņas dienā muzejā.
Dziļa sāpe par neapsētu tīrumu, balta mīlestība – Skalbe, Blaumanis, Cesvaine, Piebalga, Lazdona – vietas, cilvēki, notikumi saritmojās, tapa iejūtīga dzeja, ko autore nemaz necentās izcelt kā savu sasniegumu, jo tur dvēselē bija VIŅI – neaizmirstamie, mūžam dzīvie. Gandrīz katrreiz mēs šos notikumus tīri prozaiski pārpļāpājām, zem Lejaszīļu ķiršiem vai Lazdonas bērziem satikušās, vieglprātīgi lēmām, kurš no tiem būtu romāna – kā Andreja Eglīša dzīve -, ne tikai sīka dzejoliņa izvadīšanas brīdim cienīgs. Bet ne Adinai vairs bija lemti desmit rakstīšanas gadi, ne man tos kāds solīja. Viņa turpina rakstīt zeltu uz tumšo mākoņu maliņām, es pārcilāju savas pēdējā laika irstošās lapiņas un notikumus, par kuriem arī todien apjautājās lasītāji, vēl arvien dzīvie.
15. augustu izgaismojam kā sendienās, mazmeita atnes pirmo saulespuķi no sava dārza, es pabīdu viņai tuvāk grāmatu, bet dzīvais zieds birdina putekšņus uz manas baltās lapas – turpina mūžības variācijas.
„Pie saulespuķes pieturies -/ pa lapu lapai ziedā celies!/Jel redzi, Dievs, -/ viss, viss no zemes,/ no taisnas vagas, spoža lemess./ Un es tāpat kā tauriņš, bite/ pēc laimes nekāroju citas."
Pašā vasaras kvēlumā Lejaszīļu pagalmā piestāj represēto kluba autobuss no Dobeles. Sirmgalvji saguruši tālajā ceļā, ne solu, ne segu meklē, sakrīt zāles zaļumā, zemes vēsumā. Vadītāja ir Ilze – mazā Dzērvīte no manas 1. klases manā pirmajā darba gadā Mārcienas skolā, viņa jau bija atgriezusies ar bērnu ešelonu, šķirta no vecākiem, māsiņas, tiek slēpta no turpmākas neziņas bailēm, mitinās pie radinieces – klibas invalīdes ar vienu roku, kurai vācams arī pašai savs puisītis… Lejaszīlēm visapkārt arī represēto mājas – Kalnazīles, Rubeņi, Auguļi… Drūmupe nošalc pāri ar ledainu elpu… Fragmenti ierakstīti gan „Dievsunīšos", gan „Putnu stundā", konkrēti ģenerāļa Jāņa Ezeriņa dzimtas likteņi. Ļoti žēl, ka grāmatas varu vienā vien eksemplārā kādam pasniegt, bet visus 30-40 ar vēlējuma vārdiem vien pavadīt.
„Lai sāp un nepārsāp/ tā Sāpe Svēta./ Tai kļūt par mīlestības augšāmcelšanos./ Tai tapt par mūsu sirdsapziņu, godaprātu/ no senču pelniem zemē/ līdz Debess augstumam."
Šīs rindas top gandrīz uz vietas ar klātesošo piebalsošanu, citreiz nākas ilgāku laiku vējā šūpoties kā toreiz, kad poļu lidmašīna ar 96 valstsvīriem sadega uz Katiņas zemes. Citi meklē melno kasti, kur slēpjas izskaidrojums, es – grēciniece – trīs dienas strīdos ar kādu – kādēļ vienai tautai tik daudz, kādēļ Tu to pieļāvi, ak, Kungs? Vienurīt pamostos ar gaismu un pierakstu gandrīz bez labojumiem: „Ir pasaulē tādas vietas,/ kur vienīgi kājām -/ pēdu pie pēdas likt./ Vai celmaina cirsma vai arums,/ vējgāze vai pelnu kalns,/ kāds sūnāklis akačos melnos/ un Tīrelis Ziemsvētkos balts./ Mēs gribam ar spārniem – kā vieglāk/ (ar tankiem visdrošāk tikt)./ Bet pretī iznāk – Migla/ jaunas elpas siltumā/ un spārnos satinas – Migla/ jaunu asiņu blīvumā,/ Sīks uguntiņš smēķa galā -/ un viss/ jau atkal ir galā,/ pirms pārogļo sirdi un prātu/ Kājāmejamais Krustaceļš."
Tak nevar jau, nevar mūs nebūtībā aizskalot nekāda Drūmupe, kamēr mums cauri šalkaini plūsmo Pilna upe baltu ziedu – tautasdziesmu Vērtumnieki, festivāli, jubilejas un trejdeviņas dziesmudarba dienas! Un tie ziedu metēji tepat vien blīvā korī visapkārt – Jurjāni, Reiteri, Zāberi, Medņi un Norviļi, Bērziņi, Ozoliņi, Vītoli un Vanagi, Kumsāri, Sprancmaņi un Šulci. Un tautasdziesmu teicēji un vācēji arī tepat vien uz vecāsmājas mūrīša sildījušies. Kamēr sarindoju pateicības vārdus uz baltās lapas, kamēr sapošos iet un piebalsot, šie jau atkal gabalā – pār deviņi novadiņi!
„Ar Tavu balsi/ mana vecmāmuļa šūpuļdziesmu aijā./ Ar Tavu vārdu/ mazdēls mans jāj karā./ Ar Tavu elpu ceļas Gaismaspils/ un Kalni Mūžamzili./ Vēl reizi pēdējo/ mūs izglābt – Tavā varā/ un ietīt Sarkanbaltā,/ nolikt vienuviet – tepat,/ kur Kalni Mūžam zili."
Satraucošs ir arī gājputnu pavadīšanas laiks – dzērves, zosis un tautieši, stārķi un likteņi – „Bet mēs vēl pāros/ un spārnos, spārnos/ vēl lejā zemes zaļais zelts./ Vēl augšā debessmalciņš katrās slāpēs/ un neizdzerams okeāns./ Ja arī sāpēs -/ lai pašu sāpe,/ ja krist -/ tad pašam savu nāvi/ pie kājām TEV tepat,/ kur stāvi/ gan lapās, pumpuros, gan zīlēs/ ar mūsu kopējām,/ ar mūža rētām visās vīlēs."
Ar dzejas svētību un daudzveidību mani ik mēnesi iepriecina „Stara" „Pieskāriens" un Cēsu „Harmonija", ilgākai lasīšanai bagāti kopkrājumi no Jelgavas, Gulbenes, Saldus. Katrā novadā pa 10-15 spalvasbrāļu ikdienā uztura dzīvu dzejas valodu, ritmu, muzikālo plūsmu. Tā daudzvalodīgo lielpilsētu tālums, lauku pustukšā vientulība rod veselīgu garīgās dzīves tuvību, lieliski atklāj laikmeta iezīmes sabiedrības domāšanas, pasaules uztveres variācijās. Personības attīstībā vai ierobežotībā. Ar sajūsmu lasu to autoru, kas šķietamu ikdienas sīkumu – līkumu – nīkumu spēj savdabīgā nozīmīgumā pacelt, priecājos par autoru, kurš nekautrējas būt vecmodīgs kā tautasdziesma mūžīgo vērtību uzturēšanā. Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, ne uz brāļa cepurītes…
Gaišu gadu, gaišu garu vēlot –
ILZE INDRĀNE
OĻĢERTA SKUJAS foto