Otrajos Ziemassvētkos jubilejas sarīkojumu svinēja divi Madonas kultūras nama kolektīvi: tēlotājas mākslas studijai "Madona" apritēja 35 gadi un koklētāju ansamblim "Rasa" – 55.
Sarīkojumu kuplināja Madonas Tautas teātra aktieri, kas runāja tēlotājas mākslas studijas "Madona" dibinātāja, Madonas mākslas skolas pamatlicēja un Atmodas laika līdera Jāņa Simsona dzeju. Viņa gleznas, tāpat kā bijušo un esošo studistu darbi, bija aplūkojamas foajē un teātra telpā, lielajā zālē un 4. stāva gaitenī.
– Šodien esam pulcējušies, lai ieklausītos mūzikā, iejustos krāsās, sajustu dvēseles siltumu no gleznām un mūzikas, – atklājot sarīkojumu, teica tā vadītāja Ināra Cakule. – Ne katrs var piesēsties un uzgleznot bildi, izkliedzot savu dvēseles sāpi. Ne katrs var nospēlēt tā, ka asaras birst. Tā ir īpaša māka un īpaša sirds izpausme, tāpēc kultūras namā ļoti priecājamies par kolektīviem, kas šodien svin jubilejas. Kokle saistās ar ko skaidru, tas ir kā spēlēt uz dvēseles stīgām, jo ar savu melodiju kokle uzrunā cilvēkus īpaši, tuvi un nedaudz pirmatnēji. Tā ir kā Dieva skaņa, kas skan cauri klausītājiem un vēl ilgi ievibrē mūsos.
Koklētāju ansambļa "Rasa" vadītāja Inese Ābola neslēpa, ka kolektīva 55 gados bijuši gan kāpumi, gan kritumi, bijuši kuriozi, sasniegumi un arī zaudējumi. Kolektīva darbība aizsākās pirms 55 gadiem, kad Ziemassvētku laikā notika pirmais koncerts. Toreiz zem kokles stīgām esot bijuši sazīmēti nošu bumbulīši, lai spēlētājiem lielāka skaidrība, kā darboties. Palīgos ar padomu, kā kokle jāspēlē, nākusi ansambļa "Teiksma" vadītāja Tamāra Jansone, bet ansambļa "Rasa" pirmā vadītāja bija Marija Baruša.
Nu jau 17 gadu "Rasa" ir Ineses Ābolas vadītais kolektīvs. – Kokle ir dvēseles instruments, tas atstāj pēdas jebkurā, jo kokles skaņa ir maiga un skaisti sidrabaina, – aizdomājās vadītāja. Uz ansambli "Rasa" pēc mūzikas skolas beigšanas prasmes instrumenta spēlē nāk pilnveidot šīs skolas absolventes. Un kolektīva vadītāja cenšas atcerēties, ka vidusskolas vecumā ir arī citas intereses.
Pateicību par koklēšanas tradīcijas uzturēšanu Madonas novadā Inesei Ābolai, Madonas mūzikas skolas pirmās kokles klases absolventei, izteica J. Norviļa Madonas mūzikas skolas pārstāve Ingrīda Gailīte. "Jānis Norvilis bija klātesošs kokļu mūzikas pirmajai atmodai. Kanādā viņš nodibināja mazpulcēnu koklētāju orķestri, no aizmirstības izcēla etnogrāfisko kokli. Ja par pasaules instrumentārija karalieni uzskata klavieres, mūsu tautas instrumentu karaliene ir kokle. Tā jātur godā un cieņā."
Par to, kas ir gleznotāja uzdevums, sarīkojuma turpinājumā aizdomājās ne viens vien runātājs. Kāds no tēlotājmākslas studijas "Madona" dalībniekiem savulaik teicis, ka gleznošana ir veids, kā priecāties par Dieva radīto pasauli. Šobrīd studijā darbojas 23 cilvēki, un Līgas Kalniņas vadībā studija strādā 20 gadu.
– Ja Jānis Simsons 1974. gadā nebūtu atbraucis uz Madonu un vēlāk pārcēlies ar ģimeni te dzīvot, tēlotājmākslas studijas un Madonas mākslas skolas nebūtu, – aicināta atcerēties studijas tapšanu, uzsvēra Līga Kalniņa. – Katrā ziņā tās nebūtu tādas, kādas ir šobrīd. Kopš Jāņa Simsona laika studijā darbojas pieci dalībnieki: Velta un Jānis Ruņģi, Dzidra Lapsa, Rita Jakovele, Laima Šlosberga un Ausma Piroga. Neaizmirsīsim, ka Tautas fronti Madonā arī dibināja Jānis Simsons, viņš bija izdevuma "Madonas Atmoda" redaktors.
Pēc Simsona traģiskās nāves studiju piecus gadus kopā ar Līgu Kalniņu vadīja Jāņa dzīvesbiedre Daiga Simsone. Pēc Daigas pārcelšanās uz Rīgu Līga Kalniņa palika ar studijas pienākumiem viena. – Sākumā baidījos, ka to nevaru un neprotu, – atcerējās viņa. – Bija vairāki krīzes brīži, sevišķi jau laikā, kad no Poruka ielas pārnācām uz kultūras nama ēku. Poruka ielā bija auksti, cilvēki nāca arvien mazāk, un radās doma, vai vispār studijas darbs jāturpina. Bet tad notika brīnums: sāka nākt cilvēki, turklāt neatkarīgi no tā, ka apstākļi bija pieticīgi. Bijām izvietojušies nelielā istabiņā kultūras nama 1. stāvā, nebija īsti, kur apgriezties, bet jauni dalībnieki nāca viens pēc otra: Ivaram Veiguram piepulcējās Ligija Bodniece, Kristiāna Rozentāle, Agita Auziņa, Mārīte Jagmane. Turklāt jauni dalībnieki turpina nākt joprojām.
Vadītāja neslēpa, ka šobrīd studistiem ir brīnišķīgas telpas, apstākļi un attiecības ar nama saimniekiem. "Esam pulciņš, kas nevar iekļauties noteiktā laikā, tāpēc milzu paldies par to, ka varam tikt savās telpās, kad vien gribam, varam gleznot no rīta līdz vakaram."
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 28.12.2010.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto