Atminos, Madonas rajona padome Madonas, Ērgļu, Cesvaines, Lubānas un Varakļānu novadā veica iedzīvotāju aptauju, un tās rezultātā izdevās savākt 12 608 parakstus, kas tika aizvesti uz Valsts prezidenta kanceleju, Ministru prezidenta biroju un Veselības ministriju. Ir pagājis pusotrs gads, un atkal vācam parakstus tam pašam mērķim – Madonas slimnīcas saglabāšanai. Redzot to, ka laikraksta redakcijā cilvēku daudzums, kuri vēlas parakstīties, nav mazs, saprotu, ka slimnīcas liktenis iedzīvotājiem nav vienaldzīgs arī tagad. Šajā atvērumā stāstīsim par to, kādi signāli par 11 lokālo slimnīcu tālāko likteni no Veselības ministrijas tiek saņemti un kā uz tiem reaģē Madonas novada pašvaldība, kā slimnīcas kapitāldaļu turētāja, slimnīcas vadība, darbinieki un pacienti.
Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters un SIA „Madonas slimnīca" valdes priekšsēdētājs Bruno Kokars pagājušajā nedēļā tikās ar veselības ministru un guva kaut nelielu priekšstatu par ministrijas un ministra redzējumu.
Optimizācija ekonomiju nedos
Pēc tikšanās ar ministru Andrejs Ceļapīters atzina, ka iespaids palicis neviennozīmīgs, jo trūcis konkrētības.
– Galvenais uzstādījums no ministra un ministrijas puses ir tāds, ka veselības aprūpes jomā maksimāli daudz ir jāvirza uz ģimenes ārstu institūciju jeb primāro aprūpi, ne tik lielu uzsvaru liekot uz stacionāriem, kas ir dārgākais ārstniecības pakalpojumu veids. Tam nevarētu nepiekrist, taču diemžēl šobrīd ģimenes ārsta institūcija nav tik spēcīga, lai varētu paņemt visu pacientu plūsmu un pacientus ārstēt ambulatori. Tādēļ centāmies ministram izskaidrot, ka lokālās slimnīcas ar to pakalpojumu klāstu ir nepieciešams atstāt. No ministra dzirdējām, ka neviena no slimnīcām slēgta netiks, taču nākamā pusgada laikā tiks izvērtēta slimnīcu darbība, un pēc izvērtējuma tiks spriests par darba apjomu katrā konkrētajā slimnīcā atbilstoši tās materiāltehniskajai bāzei un ārstu komandai, – norādīja Andrejs Ceļapīters.
Pēc viņa teiktā, sarunā bijuši gan pragmatiski, gan arī emocionāli brīži.
Ministrs vairākkārt atkārtojis, ka neviena slimnīca netiks slēgta, un lūdzis šo apzīmējumu nelietot arī publiskajā telpā, uz ko Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs aicinājis ministrijas ierēdņus turpmāk nelietot apgalvojumu, ka lokālās slimnīcas vairāk pilda sociālo, nevis medicīnas iestāžu funkciju, kas neatbilst patiesībai.
– Centāmies ministru pārliecināt, ka Madonas slimnīca nebūt nav iestāde, kurai būtu finansiālas problēmas vai arī problēmas ar personālu. Ārstu ziņā mūsu slimnīca ir otrā labāk nokomplektētā Vidzemē. Norādījām Bārzdiņa kungam, ka lokālās slimnīcas nav tā lielākā problēma, ja raugās uz finanšu lietu sakārtošanu saistībā ar veselības aprūpes budžetu. Kopumā 11 slimnīcām atvēlētais gada budžets ir aptuveni 6 miljoni latu, savukārt viss medicīnas aprūpes budžets ir gandrīz pusmiljards latu. Bezkaislīgi, kaut vai intereses pēc papētot, cik proporcionāli no šī milzīgā budžeta nonāk līdz Madonas slimnīcas aprūpes teritorijā esošajiem iedzīvotājiem, redzam, ka tas ir nepietiekami. Uz vienu cilvēku vajadzētu būt aptuveni 250 latiem gadā. Pareizinot to ar 40 000, sanāk aptuveni 10 miljoni latu, bet līdzekļi, kas atnāk atpakaļ uz rajona teritoriju, lai tajā organizētu veselības aprūpi, ir 3-4 miljonu latu robežās. Jā, var piekrist, ka atsevišķos gadījumos pacienti ārstējas arī citviet, un ar sarežģītākajām diagnozēm strādā universitātes klīnikas, kas arī ir normāli un tām ar šādiem gadījumiem būtu jāstrādā, jo to rīcībā ir spējīgi speciālisti un augstas klases aparatūra. Problēma rodas apstāklī, ka gan mūsu – lokālā slimnīca, gan reģionālās slimnīcas, gan universitātes klīnikas, ja neskaita nelielus izņēmumus, nodarbojas ar vienu un to pašu. Gan te ārstē pneimoniju, lūzumus un operē apendicītu, gan Valmierā, gan Rīgā, taču Madona par vienu pacientu saņem 171 latu, reģionālās slimnīcas – 240 latu, bet universitātes klīnika – 314 latu. Ar ko apendicīta operācija Madonas slimnīcā atšķiras no Rīgā veiktās? Mūsuprāt, šī veselības aprūpē ir nepareiza sistēma. Slimnīcās būtu jāizlīdzina diagnožu izcenojumi, pakalpojumam, neatkarīgi no vietas, kurā tas tiek veikts, ir jāizmaksā vienādi. Sakārtojot šo jautājumu vien, jau var iegūt 20 miljonu latu ekonomiju. Ministrs sarunā atzina, ka pie tā tiks strādāts, taču vienlaikus ir skaidrs, ka uz viņu tiek izdarīts milzīgs spiediens no lielo slimnīcu puses, – par mazo slimnīcu un novadu pašvaldību ieteikumiem veselības ministram pastāstīja Andrejs Ceļapīters.
Kaut arī saruna ar veselības ministru ļāvusi nedaudz cerēt, ka slimnīcu izvērtējums nebūs vien formalitāte un ministrs jau pats palēnām sāk atzīt, ka šī bijusi pārsteidzīga rīcība, paļauties uz to, ka situācija atrisināsies Madonas slimnīcai labvēlīgi, nevar, jo Ministru kabineta 1046. noteikumos „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība" jau starp rindām ir ierakstīts, kuras lokālās slimnīcas paliks un kuras ne. Ar Gulbenes un Tukuma slimnīcu līgumu par finansējumu plānots noslēgt uz pusgadu, bet ar pārējām – uz trim mēnešiem.
– Neraugoties uz to, ceram ministrijas ierēdņiem pierādīt, ka tik attālinātā vietā kā Madona ir jāpaliek pilna pakalpojuma lokālajai slimnīcai ar NMP sadaļu. Šobrīd no ministrijas nav konkrētu priekšlikumu, kāds pakalpojumu klāsts slimnīcā varētu saglabāties, no kā būs jāatsakās un kā varētu izpausties optimizācija. Vienlaikus jāņem vērā, ka, slēdzot NMP sadaļu lokālajās slimnīcās, lielās slimnīcas ar pacientu plūsmu, visticamāk, galā netiks, jo pašas jau šobrīd strādā ar pārslodzi. Vidzemē nākamajā gadā plāno aptuveni 31 500 pacientu. Valmieras slimnīca šogad uzņēma
11 500 pacientu, Madonas – 6300. Pēc Eiropas struktūrfondu apguves Valmieras slimnīcas kapacitāte pieaugs līdz aptuveni 14 000 vai 15 000 pacientu. Kur paliks pārējie? Lieki teikt, ka mēs lēmumā optimizēt lokālās slimnīcas nesaskatām ekonomisku ieguvumu, drīzāk pretēji, – to, ka veselības ministrijas plāni iegūt ekonomiju uz lokālo slimnīcu rēķina nav pamatoti, uzsvēra Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters.
Vispirms jātiek galā ar lokālajām
Veselas trīs dienas, tiekoties gan ar Saeimas deputātiem, gan veselības ministru un veselības aprūpes jautājumos iesaistītajām personām, Rīgā pavadīja SIA „Madonas slimnīca" valdes priekšsēdētājs Bruno Kokars. Lielāko daļu no tā viņš raksturoja kā zemē nomestu laiku, jo vairums cilvēku, ar ko nācās tikties, vai nu nav ko zinājuši par slimnīcu optimizāciju, vai izlikušies neko nezinām, kā, piemēram, VM parlamentārā sekretāre Dagnija Staķe. Ne pārāk produktīva izvērtās arī tikšanās ar „Vienotības" deputāti, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas locekli Ingrīdu Circeni, kas, uzklausot slimnīcu vadītāju teikto, piekrītoši mājusi ar galvu, taču konkrētu atbalstu nav paudusi.
– Par slimnīcu likvidāciju šobrīd neviens nevēlas runāt, jo tas sabiedrībā raida sliktu signālu, taču vienlaikus pašiem VM ierēdņiem nav vēl skaidrs, ko nozīmē optimizācija un ar ko pēc optimizācijas nodarbosies šīs slimnīcas. Kolēģe no Aizkraukles slimnīcas ir izrēķinājusi, ka 9 slimnīcu slēgšana valstij divu gadu laikā radīs zaudējumus 7,2 miljonu latu apmērā. Mans personīgais iespaids ir, ka uz ministru tiek izdarīts spiediens no lielajām slimnīcām, kas ir gatavas ķerties pie samazinājumiem savās iestādēs tikai tad, kad tiks galā ar mums. Mēs, protams, ceram, ka slimnīcas izvērtēs objektīvi un bezkaislīgi, pat solīja īpašu izvērtēšanas komisiju izveidot, taču, zinot to, kas ierakstīts 1046. noteikumos, bažas saglabājas. Vismaz traumatoloģiju un ortopēdiju vajadzētu noteikti saglabāt, jo tad mums paliktu arī reanimācijas nodaļa un anesteziologi. Ja tā nenotiek un mūs atstāj vienkārši kā aprūpes slimnīcu, tad faktiski neviena nodaļa netiek saglabāta. Ja raugāmies uz nākamo gadu, finansējums pirmajam pusgadam tiek solīts iepriekšējā apmērā, taču tas tika iedots nepietiekams. Gadā mēs saņēmām finansējumu 3000 pacientiem, taču apkalpojām 6300 pacientu. Tā ir mūsu pārstrāde, ko neviens negrasās atmaksāt, taču pacientiem atteikt nevaram. Šādā situācijā runāt par to, ka slimnīca darbojas kā sociālās palīdzības iestāde, ir nekorekti, – uzsvēra Bruno Kokars.
Arī viņš, līdzīgi kā Andrejs Ceļapīters, apšauba atlikušo slimnīcu spēju uz sevi novirzīt pacientu plūsmu. Varbūt kāda no reģionālajām slimnīcām cer, ka uz tām sāks migrēt lokālo slimnīcu ārsti, taču jau šobrīd ir redzams, ka Valmieras slimnīcā dzemdību nodaļa ir uz slēgšanas robežas, jo ginekologi ir atvēruši privātpraksi, tādēļ nav pamata uzskatīt, ka uz to aizvēršanas gadījumā dosies Madonas slimnīcas mediķi. Viņš arī neuzskata, ka lielajām Rīgas slimnīcām par mūsu pacientiem īpaši sāpēs galva, jo jau pašlaik uz tām nosūtīt Madonas slimnīcas pacientus ir ļoti grūti (kopumā šajā gadā uz citām slimnīcām no Madonas pārvesti vien 1,5% pacientu). Jo lielākas problēmas piekļūt ārstiem, jo lielāka „aploksne" būs jāņem līdzi.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 23.12.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto