Nevar noklusēt, ka pagājušās nedēļas nogalē kā divas spilgtas komētas kultūras jomā skatītājus pārsteidza Madonas pūtēju orķestra koncerts sestdien Madonas kultūras namā un Daigas Pilsumas personālizstādes atklāšana svētdien Madonas muzejā.
Orķestra diriģents Andrejs Cepītis pēc smalki pārdomātā un kolektīva profesionāli izpildītā koncerta arī vārdiski bija precīzs un vieds:
– Mūzika piedzimst trīsreiz: vispirms komponista, tad atskaņotājmākslinieka un visbeidzot – klausītāja sirdī, – teica viņš.
Mūzika bija dzimusi, un publika varēja vien aizkustinājumā gavilēt par profesionālismu un vienlaikus – spirgto jauneklīgumu, kas no skatuves izlija pār klausītājiem. Spoži solisti, gaumīga horeogrāfija, labs numuru pieteikums un pilns emociju spektrs skaņdarbu dažādībā. Skatītāju priekšā bija orķestris, kas pašdarbnieku latiņu pāršūpojis ar sistemātisku darbu, aizrautību un izpildītās mūzikas atminējumu. Tik enerģētisku koncertu nebija nācies dzirdēt jau sen un tādu gribētos klausīties vai ik sestdienu. Bet svētki tāpēc ir svētki, lai mēs tos gaidītu, lai tie mūs pārsteigtu, jo tas, ko dēvējam par mākslas rašanos, izaug no saknēm un piepildījuma laikā.
Izstāde „Radīšana"
Daigas Pilsumas personālizstādi „Radīšana" Madonas muzeja izstāžu zālēs var apskatīt līdz 23. janvārim. Izstādes atklāšanā Bērzaunes puses pārstāve Ineta Zvirgzdiņa minēja, ka Ziemassvētki saistās ar brīnumu, un viens no tādiem ir Daigas izstāde.
Eksponētais tematiski daudzkārt sasaucas ar citātiem no Svētajiem Rakstiem, lai gan vienlaikus tā ir brīva un ne jau nu ilustratīva māksla. Abi minētie aspekti prasīties prasās pēc komentāra, tāpēc Daigai vaicāju, vai viņa nebaidās būt nesaprasta to acīs, kas nav atvērti kristietībai. – Kas man ko baidīties! – izsaucās Daiga. – Lai par savu nezināšanu baidās viņi paši. Mākslā gadsimtu gadsimtiem tā ir normāla tēma. Tas, ka Latvijā cilvēki nezina Mozus 1. grāmatu vai vēl ko citu, ir robs izglītībā, nevis jautājums par kristietību un ticību. Nevar runāt par klasisko Eiropas kultūru (izņemot seno Grieķiju), apejot kristietību, jo pārējais uz to vien balstās. Tie ir pamati, kas vienkārši jāzina.
Vai šīs tēmas ir viegli risināt uz audekla? Daiga uzskata, ka ar laiku kompleksi pazūd, un viņa vairs neuztraucas, ja kādam neliksies gana smuki. Māksliniece darbos vispirms cenšas būt godīga pret savu amatu un sevi pašu.
– Nekas cits jau arī neesmu, – aizdomājās Daiga. – Mamma ar vienu bērnu – nebūsim smieklīgi, ko nodomās tās mammas, kurām ir pieci un astoņi bērni? Kas vēl es varētu būt – milzīgs tūrisma guru? Bet darbs Bērzaunes tūrisma informācijas punktā, kur nedēļā jābūt 2,5 dienas, ir tikai naudas darbs, ko savā ciematā varēju atrast. Paliek gleznošana, ko esmu mācījusies un uz ko esmu gājusi vienmēr.
Slāni pa slānim
Pie darbiem Daiga strādā ilgi, periodiski atgriežoties pie katra. „Strādāju lēni un kārtaini, dažas jaunākās bildes turpināšu taisīt arī pēc izstādes."
No mākslinieces radītās kolekcijas katrs paņems ko savu, bet vienlaikus Daigas radītā uzruna vienos visus. – Uztvere krāsu gammas ziņā visiem ir stipri līdzīga, – glezniecības valodu skaidroja Daiga.
– Melnais, zilais un sarkanais visiem asociējas ar kaut ko vienu, tāpat rozā vai baltais. Krāsa rada noskaņu, un krāsas simbolika noteiktā kultūrā ir stipri līdzīga. Tas nav atkarīgs no „patīk-nepatīk" līmeņa (vienam patīk rozā kostīmiņi, cits staigā tikai melnos). Tas, ko lietojam, izvēloties interjeru vai apģērbu, ir cits jautājums, bet krāsu kā tādu visi uztveram līdzīgi, jo zemapziņā rodas sabalsojums ar kultūras kontekstu un noteiktu tradīciju. Kursabiedre reiz rakstīja maģistra darbu par krāsu simboliku dažādās kultūras – bija patiesi interesanti ar to iepazīties.
Impulsi darbam
Kas autorei dod impulsus gleznošanai? Daiga saka, ka impulss nereti ir tīri ārējs. Tas var būt, piemēram, ceļojums. „Kalnainās vietas man kaut kā vienmēr „sakāpj galvā" un neiet ārā, līdz parādās bildēs. Reizi gadā ar ģimeni kur aizbraucam. Molbertu līdzi nevelku, arī skices netaisu, bet skatītais paliek manī un jau citās kombinācijās nāk ārā."
Impulss var rasties arī no grāmatām. „Skatījos putnu grāmatu un ieraudzīju dumpi vai gugatni. Neko tādu iepriekš nebiju redzējusi – putns bija raibs un nedaudz ķēmīgs, sapratu, ka man tas noteikti jāuzzīmē. Kā pēc tam tas ieveidojās gleznā –
ar knābi uz leju, ar ko tas saturiski apauga, ir cits stāsts, bet impulss bieži var būt visai virspusējs.
Nesen Daigas rokās nonāca kaste ar sintētiskajiem akmentiņiem. Tādus padomju laikā ievietoja gredzenos, bet Daigu nodarbina redzējums, kā šie akmeņi izskatītos gleznā, pretstatot akmeņus koka faktūrai. – Gribu, lai spīd, lai varu parādīt to mirdzumu, bet kas beigās no šīs iegribas izaugs, nevaru zināt, – pasmaidīja krāsu meistare.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no pasākuma arhīva