Atgriežoties pie Dzejas dienu sarīkojuma Madonas rajona bibliotēkā, mazliet pakavēšos pie katra uzaicinātā autora uzstāšanās todien, 13. septembrī. Bibliotēkas lasītavas pārpilnajā telpā ar klausītājiem runāja gaidīti un cienīti cilvēki: dzejniece Andra Manfelde, Jāzeps Osmanis, Stefans Ezra Dimiters un Kaspars Dimiters.
Impresija ar Andru Manfeldi
– Kad pirms četriem gadiem pirmo reizi uzstājos kā dzejniece (man vēl grāmatas nebija), Maltā pajautāja, kas ir Dievs un ko jūs dzīvē visvairāk mīlat, – publikas priekšā atcerējās Andra Manfelde. – Tie, manuprāt, ir jautājumi, kas ir kā šķēps, ko nevar viennozīmīgi atbildēt. Runājot par dzeju, Kaspars Dimiters savulaik teicis, ka „dzeja ir valoda, kurā visu var sarunāt". Par to brīžam iedomājos un piekrītu formulējumam, bet dažreiz man ir bēdīgi secinājumi, ka dzeja ir arī svešvaloda. Dzejas grāmatu nevar tā – hops! – atvērt, pārskatīt un pateikt – es neko nesaprotu. Tur vajadzīgs laiks un iedziļināšanās. Un vēl man liekas, ka dzeja ir gars, kas cilvēkam ir pats būtiskākais. Dažkārt taču vārdi tik ļoti var trāpīt, ka tiešām ir kā zibens.
Kā apstiprinājumu Andras teiktajam tālruņa arhīvā atrodu īsziņu, kur draudzene sev raksturīgā intensitātē raksta par Manfeldes dzeju krājumu: „liekas uz elpvadiem kāds uzspiedies/varbūt zīverta tvans vai manna/burvju kalns – sēžu autobusā/un viss it kā pulsē/slīdoši restorāni mūzikas klubi klusē/sviedri līst un galvu spiež uz pusēm/vienkārši no tā cik manfeldei labas dzejas/tuneļu pilis uz debesu ādas/atkal var elpot – gaisā virs mums – sirds klājas."
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 20.09.2007.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto