Kad paskatāmies kalendārā, un pat bez skatīšanās, apkārt arvien izteiktāk jūtama tāda kā gaisa vibrēšana, kā nervu kņudoņa kaut kā sen zināma, bet arvien no jauna ļoti gaidāma sakarā. Un kā gan ne. Vairs nepilna nedēļa, un Ziemassvētki klāt, piedevām ar vairākām brīvām dienām kopumā. Nākamā nedēļa atkal nepilna, un Jaunais gads, ar visām brīvajām dienām svinēšanai dāvanā, būs klāt.
Tās ir tās lielās dāvanas, ko šogad mums sarūpējis laika ritējums. Man pašam ziemas saulgrieži allaž nāk ar iekšēji gavilējošu apjausmu, ka dienasgaisma sāk atgūt savas pozīcijas, ka mēs atkal tuvojamies jaunai uzplaukšanai. Ar to patiešām var sveikt visus, jo parasti ar gaismas atgriešanos iezīmējas cerību ceļš.
Par savstarpējo apdāvināšanos īpaši nav ko teikt, jo vieni vairāk dāvina Ziemassvētkos, bet citi, sveicot ar Jaunā gada atnākšanu. Tātad tas pilnīgi katra paša ziņā. Tikai skumji, un ne tikai skumji, bet sāpīgi, ka mūsu visnotaļ jaukajā Latvijā esam nokļuvuši, manuprāt, visai drūmā situācijā. Ko runāt par svētku dāvanām, ja valsts mērogā arvien vairāk figurē tādi jēdzieni kā maznodrošinātie, nabadzīgie un pat pilnīgi izstumtie, kādu arī nav mazums. Tālab daudzas lietas, kas būtu jārisina valdībai, nākas risināt pilsoņiem, vācot ziedojumus gan ārstnieciskām vajadzībām bērniem, gan zupas virtuvēm, gan paēdušai Latvijai. Pēdējais skanētu pat komiski, ja nebūtu tik sāpīgi.
Nenoliedzami, tauta savulaik saziedojusi ne vienai vien labai lietai. Bet tas, manuprāt, ir pavisam cits stāsts. Šobrīd tās ir pūles salāpīt to deķīti, ar kura caurumiem nekādi nav tikušas galā valdības.
Īstenībā izskatās gluži otrādi. Raugoties šonedēļ Saeimā skatāmā nākamā gada budžeta virzienā, kas pats atgādina steigā, retiem dūrieniem salāpītu veco zirgsegu, ko uzmest plecos 2011. gadam un arī tautai, protams, ar visai nedrošu cerību, ka tā nenosals, kļūst ne tikai neomulīgi. Jo šī valdības dāvana Jaunajam gadam šķiet visai butaforiska, par spīti valstsvīru un valstssievu apgalvojumiem par gandrīz vai ideālo risinājumu. Tas izskatās pēc atskaites, par kuras pildīšanu maksāsim mēs, bet kurā nav rūpju par galveno – redzējuma par sekmīgas strādāšanas iespējām resursu radīšanai.
Droši vien budžetu pieņems ar visiem caurumiem, par spīti tam, ka šonedēļ tur augšā iet vilna pa gaisu.
Par spīti neprognozējamai nākotnei, raudzīsimies ziemas saulgriežu gaismas virzienā. Tā gaisma vēl pagaidām ar nodokļiem nav aplikta. Pagaidām?
Autors: OĻĢERTS SKUJA