Runā fakti, dokumentēti grāmatā „Cesvainieši" (2009, 280. lpp.). Pensionētais skolotājs un pūtēju orķestra vadītājs Oļģerts Ozols (dz. 1940) mūža garumā Cesvainē Ziemassvētku priekšvakarā pošas dzīves 70. gadskārtai.
Ērgļu puses jauneklis. Cesvainietis kopš 1964. gada. Pūtēju orķestra pavarda kurinātājs. Bijušais autoapmācības un zēnu mājturības skolotājs. Stiprs, sīksts, enerģisks. Vai zinājāt, ka Cesvaines pūtēju orķestra hronika uzrāda pašdarbības kolektīvam neierastus faktus? Vai zinājāt, ka cesvainieši iespēlējuši mūziku filmai „Likteņa līdumnieki" (2002)? Vai zinājāt, ka O. Ozola vadībā nodibinātā biedrība „Cesvaines pūtēji" (2010) veiksmīgi piedalījusies ES līdzfinansējuma projektā kvalitatīvu instrumentu ieguvei? Un tā varētu turpināt… Bet – visu pēc kārtas. Ne visu, jo cilvēka mūžs nav izstāstāms pāris lappusēs. Bet – par būtiskāko. Tā – īsi, bet ar domu – dižOZOLS sīksti turas Cesvaines zemē un ļaudīs.
No Ozolu dzimtas sakņu apcirkņiem
Oļģerta Ozola acīs ieraso miklums, kad pieminam mātes un tēva likteņus. Un ne velti. Ieklausīsimies jubilāra vēstījumā: – Mani vecāki dzīvoja Iršos. Māte Lucija Bīdermane, vāciete, un tēvs Jānis Ozols, latvietis. Irši (kopš 1766) bija vācu kolonija, kurā mita 86 vācu ģimenes. Tās tur tika izvietotas pēc Krievijas carienes Katrīnas II rīkojuma, lai veicinātu lauksaimniecības attīstību Baltijā. Kolonistu priekšrocība bija tā, ka vīrieši bija atbrīvoti no karaklausības. Nebija jāmaksā nodokļi. Vecāki bija apprecējušies neilgi pirms kara. Mamma tolaik bijusi 19 gadu jauna. Tēvam Jānim Ozolam piederējis dampis, ar ko rudeņos braukājis, kuldams labību apkārtnē. Dzima dēli: Arnolds (1936), Jānis (1938), Oļģerts (1940). Briestot kara mākoņiem pasaulē, 1939. gadā notika repatriācija uz Vāciju. Ceļā uz senču dzimteni devās daudzi Iršu kolonisti. Arī Bīdermaņi un Ozoli. Neliels kavēklis ceļā uz dzelzceļa staciju, un – Ozoli nokavēja vilcienu. Aizbrauca visi mammītes Lucijas radi. Kā viņa pārdzīvoja! Asarās mirkstot, mamma palika pie ģimenes. Vectēva kapavieta nav zināma – gājis bojā kara laikā.
Tēvabrālis izkārtoja dzīvesvietu Ērgļos – jaunsaimniecībā ar 14 ha zemes. Kuļmašīna, pļaujmašīna, labības pļāvējs, zirga grābeklis un citi nepieciešamie darbarīki bija pašiem. Turēja govis, zirgus, citus mājdzīvniekus. Nāca iekšā krievi. Visu nacionalizēja. Tēvs labprātīgi iestājās kolhozā. Kur tu liksies?
Esmu uzaudzis Ērgļos. Pamatu dzīvei guvu ģimenē. Sarunvaloda bija tikai vācu. Latviešu valodu apguvu skolā. Tikām audzināti stingri – kā no skolas mājās, tā – pie darbiem. Mācībām laiks – pēc tam, vakarā. Mammīte audzināja ar savu vācu pedantismu. No tēta mantoju tehnikas prasmes. Vēlāk, strādājot Cesvaines vidusskolā, pats iekārtoju (pilnībā) autoapmācības kabinetu. Pēdējos darba gados (32 gadi skolotāja darbā) – arī zēnu darbmācības kabinetu. Dzīvoju piecu kilometru attālumā no Burtnieku septiņgadīgās skolas. Pirmdienās bridu ar vējlukturi tumsā, lai tik nenokavētu skolu. Ar 9. klasi mācījos Ērgļu vidusskolā, ko beidzu 1960. gadā.
Tāds ir īsais ieskats Oļģerta Ozola dzimtas sakņu pamatos.
Mūzika – mana mīļākā aizraušanās (O. Ozols)
Brīvā laika pavadīšanā Mētrai un Oļģertam Ozoliem, kā arī dēla Jāņa un vedeklas Līgas ģimenei ir gan kopīgais, gan savdabīgais. Lūk, ko par to saka jubilārs: – Daba man ir draugs numur viens. Makšķerēju zivis. Pie ūdeņiem jūtos brīvi. Nu jau vairākus gadus mūsu ģimenes koptais dīķis kalpo ikvienam cesvainietim, peldētājam, makšķerniekam. Tad vēl – ceļošana. Ceļojam visi un daudz. Galvenokārt vasarās. Gan ar ģimeni, gan atsevišķi apceļota 21 valsts Eiropā. Bet mana mīļākā aizraušanās – mūzika.
Muzikalitāte mantota ģimenē. Iršos bija Bīdermaņu, mammas ģimenes, kapela. Tālāk muzikālās dotības izkopu skolas gados Ērgļu vidusskolā. Agri sāku spēlēt ugunsdzēsēju pūtēju orķestrī, vidusskolas un kultūras nama estrādes orķestrī Ērgļos. Spēlēju klarneti. Brālis Jānis bija trompetists. Pirmais skolotājs bija Jānis Blaus, tad – Juris Ziediņš un Mudis Plaudis. Šie divi skolotāji arī paši spēlēja orķestrī. Ērgļos bija unikāls orķestris, vienīgais tāds rajonā. Braucām spēlēt ballēs plašā apkārtnē: Līgatnē, Gaujienā un citur. Vasarās spēlējām zaļumballēs, arī visos pasākumos.
Par cesvainieti O. Ozols kļuva 1964. gadā, kad, apprecējis Cesvaines meiteni Mētru, pārnāca tur uz dzīvi. Dažus gadus bijis Cesvaines kultūras nama vadītājs, spēlējis pūtēju orķestrī (1965-1968). Tad uzaicināts par laborantu un orķestra vadītāju vidusskolā. Cesvaines vidusskolā aizritējuši darba gadi (1968-2000). Trīsdesmit divi gadi skolā. Un pūtēju orķestra vadīšana – vēl šobrīd.
O. Ozols atceras: – Skolotāja gadi bija mani zelta gadi. Man patika mans darbs: gan autoapmācības nodarbības paša iekārtotā kabinetā, gan orķestra vadīšana, gan vēlāk – zēnu darbmācības stundas. Bet pāri visam – sadarbība ar pūtējiem. Mājās sagatavoju notis orķestrantiem, tad – muzicējām, koncertējām. Sākumā vidusskolas orķestris bija liels (kopš 1976. gada), vairāk nekā 30 dalībnieku. Mainījās direktori. Līdzi viņu maiņai panīka orķestris. Atmodas laikā tas atsāka darbību 14 cilvēku sastāvā ar mēģinājumiem reizi nedēļā. Ar pieaugušo orķestri spēlējām pavadījumus TDA „Cesvaine" ārzemju koncertos. Pabijām Piemaskavā, Otepē, Anikščos, Bulgārijā. Padomju laikam tas bija daudz.
Šobrīd darbs ar Cesvaines pūtēju orķestri turpinās. Izveidota biedrība „Cesvaines pūtēji". Projekts jaunu instrumentu iegādei guvis atbalstu no ES struktūrfondiem. Piebildīšu, ka orķestranti rosīgi gatavojas sava vadītāja jubilejas koncertam 19. decembrī, uz ko sabraukšot radu radi. Pat no Vācijas. Orķestri diriģēs pats dižOZOLS Oļģerts, tajā spēlēs arī dēls Jānis, SIA „Ozols LG" īpašnieks.
Autore: ILGA HOLSTE
Cesvainē
GUNAS GRAUDIŅAS foto