Bez lieliem satricinājumiem 2011. gada valsts budžeta projekts ir pametis Ministru kabinetu, kā arī guvis Saeimas deputātu atbalstu pirmajā lasījumā.
Ja sekotu līdzi tikai laika grafikam, varētu domāt, ka viss ir kārtībā un jau visai drīz valsts iegūs vienu no labāk sastādītajiem budžetiem tās pastāvēšanas vēsturē. Taču vai tā ir?
Iespaidu par to, kāds ir budžets, var iegūt diametrāli pretēju. Visu izšķir tas, kurā jūs klausāties. Ja Ministru prezidentā Valdī Dombrovskī un finanšu ministrā Andrī Vilkā, tad šis ir „stabilizācijas budžets", kur konsolidācijas apjoms ir krietni vien mazāks par iepriekš plānoto, kur nodokļu sistēma ir ieplānota progresīvāka nekā iepriekš un nodokļu slogs vairāk skar patēriņu un īpašumu, nevis darbaspēku. Daudz kas no minētā, uzlikts uz papīra, izskatās pozitīvi un prognožu līmenī pieņemami, ļaujot cerēt uz ekonomikas tālāku izaugsmi.
Taču ir arī otra puse, un šajā pusē stāv tā saucamie sociālie partneri, kas, lai gan ir vienisprātis, ka budžets vēl šogad ir jāpieņem, nav apmierināti ar tā saturu. Lielākā iebilde ir pret nodokļu, galvenokārt pievienotās vērtības nodokļa, celšanu. Sociālie partneri aplēsuši, ka nodokļu izmaiņas tieši un netieši samazinās iedzīvotāju ienākumus par vairākiem simtiem latu, bet uzņēmēji bažījas, ka samazināsies to konkurētspēja un vairosies „ēnu ekonomika".
No valdības un sociālajiem partneriem nedaudz citā statusā ir starptautiskie aizdevēji, kuru loma un ietekme uz budžeta veidošanu ir mitoloģizēta un noslēpumu plīvurā tīta. Plašsaziņas līdzekļiem savu viedokli aizdevēji atklāj reti. Pašlaik mēs zinām, ka viņiem ir iebildumi pret atsevišķiem valdības plānotajiem budžeta konsolidācijas pasākumiem, konkrēti par 2. pensiju līmeņa iemaksu nepaaugstināšanu un saglabāšanu 2% apjomā no nomaksātā sociālā nodokļa.
Ko darīt vidusmēra Latvijas iedzīvotājam šajā skaitļu un viedokļu gūzmā, kā saprast un sajust – iet valstī uz labo pusi vai neiet? Viens no vienkāršākajiem un senākajiem veidiem ir „maciņa matemātika". Ja konkrētajā maciņā, vienalga, rēķinot uz galvu vai mājsaimniecību, ir vairāk naudas vai vismaz par šo naudu var nopirkt vairāk nekā pērn, tad laikam lietas virzās uz labo pusi, ja ne, tad skaitļi melo. Protams, šī metode ir neprecīza un neatspoguļo reālo ekonomisko situāciju valstī, taču bieži vien tā ir vienīgā, kas Latvijas iedzīvotājam var likt izšķirties par palikšanu savā valstī, došanos peļņā uz ārvalstīm vai, vēl ļaunāk, beigt dzīvi ar pašnāvību. Atcerēsimies ne tik seno vēsturi un Aigara Kalvīša piesauktos treknos gadus. Makroekonomisko rādītāju bultiņas lauza griestus tabulās, IKP pieaugums gadā bija rakstāms ar diviem cipariem, taču bija arī liela daļa cilvēku, kas tā arī īsti šo gadu treknumu neizjuta; lai gan nē, meloju, viņi to izjuta kā strauji augošo inflāciju, ar ko diendienā nācās sastapties, ieejot pārtikas veikalā. Tas tikai pierāda, ka mums nevajadzētu sevi mānīt, uzskatot, ka laimīgās dienas pienāk tad, kad ministrs TV ēterā noskaita skaistu pantiņu, ka ārējā tirdzniecība pārsniedz importu vai ka PVN ieņēmumi ir par vairāk nekā 20% pārsnieguši iepriekš prognozēto izpildi. Makroekonomika darbojas pēc citiem likumiem, un tās ietekme uz vienkāršo iedzīvotāju bieži vien ir iepriekš neprognozējama.
Tiem, kas interesējas par cilvēka un arī pūļa psiholoģiju krīzes laikā, apslēpta nepalika reakcija, kad kārtējo reizi izpaudās kategoriskais „mēs un viņi". „Mēs" taupām, dzīvojam pusbadā, iznesam krīzes smagumu uz sevi, kamēr „viņi" saņem lielās algas, turpina uzturēt plašu ierēdņu aparātu, neko nedara, nelietderīgi šķiežas ar naudu. Ar „viņi" nav jāsaprot tikai deputāti, ministri vai ministriju darbinieki, dažkārt tas tiek attiecināts uz pašvaldībām, valsts iestādēm, un bieži vien brāzienu dabū arī bankas, kas tiek identificētas kā lielākais krīzes vaininieks. Cilvēku vēlme meklēt vainīgo ikvienā problēmā, tai skaitā valsts un līdz ar to arī personīgajās ekonomiskajās problēmās, ir sena kā pasaule, un tā ir dabiska reakcija. Raganu prāvas, antisemītiskais noskaņojums Eiropā, melnādaino linča tiesas ASV un, visbeidzot, antiglobālistu vēršanās pret pasaules lielvarām. Arī šobrīd Latvijā iedzīvotāji (varbūt sev par nelaimi) biežāk vēlas redzēt dažādus „izkārtnes" pasākumus, kurus īstenojot cieš kāds, mūsuprāt, vainīgais, piemēram, daudz piesauktā ministriju likvidēšana vai banku parādu norakstīšana. Vai kādam šķiet, ka Vides ministrijas un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas apvienošana ir loģisks un pamatots solis, kas dos lielu ekonomiju? Vai mēs iepriekš zinājām, cik daudz abās ministrijās bija darbinieku un kāds bija to darba pienākumu apjoms, un vai mēs zinām, cik to ir palicis pēc apvienošanās?
Interesants vārdu salikums ir arī „strukturālās reformas". Burtiski tas nozīmē to, ka konkrētā struktūrā tiek veikta pārveide. Lai pārveidi varētu veikt, ir jāsaprot, kādas ir struktūras funkcijas, un jāaprēķina, kādas funkcijas ar kādiem cilvēku un materiālajiem resursiem var efektīvi paveikt un kādas funkcijas var veikt ar mazākiem resursiem vai neveikt vispār. Vai tas visā valsts pārvaldē ir izdarīts? Tad būtu jāatgriežas pie vēl viena tautā folklorizēta teiciena – „funkciju audits", kuru veicot tad arī tiktu izvērtēts tas, kura funkcija ir tik nozīmīga, ka to jāturpina veikt valsts iestādei, un kura, iespējams, valstij vispār nav jāveic, jo ar to gluži labi tiktu galā arī privātais vai nevalstiskais sektors. Tas, ka abi teicieni ir ironijas un smieklu objekts, nevis nopietna darba rezultāts, ir viena no mūsu valsts lielākajām nelaimēm. Ja ar strukturālu reformu saprot dažu miljonu latu ieekonomēšanu, uz tā rēķina labi strādājošas slimnīcas pārtaisot par uzlabotām poliklīnikām, nav īsti saprotams, vai pirms šāda lēmuma pieņemšanas kāds ir veicis funkciju auditu. Vai valsts ir sarēķinājusi, cik tai un tās iedzīvotājiem izmaksās atteikšanās no daudzprofilu medicīnas aprūpes iestādes? Cik daudz nāksies maksāt pabalstos atlaistajiem mediķiem, par cik sadārdzināsies NMP brigāžu uzturēšana, jo tām būs jāveic tālāks ceļš, vedot pacientus uz reģionālajām slimnīcām? Cik daudz pašiem pacientiem būs jāmaksā par atceļu uz mājām?
Jaunā budžeta, ko Ministru prezidents ir nosaucis par svarīgu pakāpienu ceļā uz budžetu, ko mēs jau piesardzīgi varētu saukt par attīstības, kontekstā vēlētos cerēt, ka strukturālajām reformām un ekonomikas attīstības veicināšanas pasākumiem valsts gudrās galvas spēs pieiet ne pēc formas, bet pēc būtības. Tik mazā valstī kā Latvija vairāk grābekļu, uz kuriem uzkāpt, uz zemes vairs nevajadzētu mētāties.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS