„Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša un tumsa bija pār dziļumiem un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. …"
Madonas muzeja izstāžu zālēs (19. novembris-23. janvāris)
Citāti no pirmās Mozus grāmatas, sauktas GENESIS, rakstīti Daigas Pilsumas jaunākā gleznu cikla „Radīšanas 7 dienas" anotācijās un raksturo izstādes kopējo noskaņu.
Tiekamies Bērzaunes pagasta „Pilsumos", pirms daudziem gadiem iegūtās lauku mājās.
I. Jakobi: „Kāpēc tu glezno?"
D. Pilsuma: „Jāstrādā savā profesijā. Esmu mācījusies Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, tad Mākslas akadēmijā, glezniecības nodaļā."
I. J.: „Šīs ir vecas lauku mājas, esat jau daudz ko izdarījuši, bet tādas īstas darbnīcas gleznošanai tev nav. Kā jau ģimenē, kurā aug piecgadīgs dēls, visa sadzīve norit virtuvē, kurā tu arī glezno. Kā tu šeit jūties?"
D. P.: „Te ir labi. Neviens un nekas neaizsedz saulrietu. Apkārt mežs, dzīvnieki nāk, visādi putni – parastais stārķis, melnais stārķis, gārnis… Pirms 14 gadiem man līdzi atceļoja suns Kurmītis. Arī viņam vairs nepatīk lielpilsētā. Man savukārt patīk stādīt augus un kaltēt sēnes, šogad ir laba garšvielu raža, piemēram, baziliks. Man patīk gatavot ēst, visu kaut ko ķimerēt, šūt, tamborēt, bet nepatīk „izlaizīt" māju pa smuko un izdekorēt ar pseidomākslinieciskiem akcentiem. Man patīk melnādainā dziedātāja Dženisa Džoplina, Džeimss Brauns, bolero un tautasdziesmas, bet ne to apdares. Lasu visu, kas drukāts, izņemot tā saucamos sieviešu romānus. Vispār pūlis man izraisa klaustrofobiju, bet lielpilsēta kā dzīvesvieta, manuprāt, ir apvainojums un uzbrukums cilvēka privātumam. Vislabāk es jūtos starp bērniem un suņiem."
I. J.: „Vai tad, kad glezno, tu jūties kā radītāja?"
D. P.: „Jā, tas ir interesanti. Uzradīt savu pasauli, noskaņu, asociāciju plūsmu. Pols Gogēns (franču gleznotājs, 1848-1903) esot teicis: „Vienīgais ceļš, kā sasniegt Dievu, ir sekot lielā Meistara paraugam un radīt." Pats process…"
I. J.: „Kas tevi interesē mākslā?"
D. P.: „Man patīk Boriss Bērziņš, Biruta Delle, Auseklis Baušķenieks un nabaga trakais Pēteris Krastiņš, simbolisti Odilons Redons (franču gleznotājs, grafiķis, 1840-1916), Viljams Bleiks (angļu dzejnieks, 1757-1827) un jocīgais Latūrs (franču gleznotājs, 1704-1788), bet man nepieņemama ir komerciālā māksla, garlaiko instalācijas un performances."
I. J.: „Vai vari kaut nedaudz raksturot savus jaunākos darbus par radīšanu?"
D. P.: „Visām šīm gleznām ir tādi kā trīs slāņi: pirmais būtu sižetiskais, kā es to visu iedomājos, otrajā valda tīri jutekliskie tēli, kas iesēdušies galvā. Tas trešais slānis –
tā ir noskaņa vai doma, vai sajūta. Piemēram, bija maija novakars, krēsla, bet no vīteņa, ko sauc par saldo mīlu (smaržo kā traka), nāk dīvaini baisa skaņa. Pieeju tuvāk, bet ap to riņķo kādi padsmit milzīgi, resni, vecrozā naktstauriņi. Un tā divus vakarus, bet nekad ne agrāk, ne vēlāk tādus neredzējām. Man ir tāda glezna, kurā vienlaikus ir gan skaistais, gan sairstošais. Vai arī gleznā par trešo dienu, kad tiek radīta sauszeme un augi – tīri vizuālais tēls ir atmiņas no Sicīlijas. Reiz izgāju uz balkona – pilnmēness, dīvainas formas kalns, gaudo suņi, un dārzā ar pakšķi krīt granātāboli, nakts ir pilnīgi skaidra, bet pamazām krīt migla, viss kļūst mitrs. Nu ja – un tie vulkāni! Liekas, ka tie ar savu noslēpumainību visvairāk atgādina pirmsākumu."
Ceturtajā adventē, 19. decembrī pulksten 13, visi mīļi aicināti uz Daigas Pilsumas personālizstādes atklāšanu, tikšanos ar mākslinieci un Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas audzēkņu koncertu Andreja Cepīša vadībā.
Autore: INESE JAKOBI,
mākslas izstāžu organizatore
AUTORES foto