Klāt adventa ceturtā svētdiena. Tai sekos brīnumjaukie Ziemassvētki, kuplās, baltās, pūkainās kupenās tinušies. Advents – atnākšana. Mūsu tuvošanās caur Dieva dēla Jēzus Kristus svētību mūžīgajam, aizdomājoties par galveno darāmo – sevis garīgo sakopšanu. Dieva zīmes – ceļarādes garīgās pilnveides ceļā.
Pirmā pietura – Madona
Šobrīd ir īpašs laiks: lielākajai tautas daļai raizes sagādā eksistence (materiālās rūpes), tā nomācot prieku, priecīgumu, gaišo optimisma uguntiņu dvēselē un to apēnojot ar ikdienas pelēcīguma pārklājumu.
Bet – vai tad tā ir, ka mums nav vairs nekādu iespēju priecāties? Pat vēl vairāk – nav uz to tiesību, jo – ko gan šodien, rīt, parīt, aizparīt ēdīsim, ko mugurā vilksim? Kur ņemsim siltumu (apkure!)? Kā pagatavosim ēdienu, ja malka, gāze, elektrība sadārdzinās? Un vēl, vēl un vēl… To raižu, rūpestu, šķiet, nepārvarams kalns un aiz tā – dziļš bezdibenis bezcera – bezcerības – izskatā. Vai patiesi tā ir? Kur atbilde? Kāda?
Lasu sestdienas (11.12.2010.) "Stariņu", un prieks ielīst sirdī. Ir! Ir taču vēl dvēseliski bagāti, darbīgi, rosīgi cilvēki tepat, mums apkārt. Skat, mūsu pašu Madonā! Sarunā ar žurnālisti Ivetu Šmugo uzņēmēja Judīte Lejniece to spilgti apliecina, lejot sveces, lakatus aužot uz rāmja, gatavojot no pērlītēm savērtus eņģeļus: – Tā kā šogad atkal ap Ziemassvētku laiku pār Latviju nolaižas eņģeļi, tāds mazs pērļu eņģelītis ir kā simbols – Ziemassvētku dāvana. – Skaisti! Radoši! Un – priecīgi! Jo, kā atzīst Judīte, darbojoties "radošais gars pārņem līdz pat aizrautībai, kad nerēķina, cik stundu pagājis", un tas vispirms izraisa prieku pašā radītājā. Vai tad priecīgam cilvēkam laiks tukšām pļāpām (tenku līmenī), laiskumam, drūmai bezcerībai? Lūk, viena brīnišķa Dieva zīme – Judīte Lejniece ne vien pati rada, bet viņu aicina vadīt radošo darbnīcu Gulbenē. Madonieši, kāda bagātība mums pieder! Ko gaidām? Aicinām Judīti Lejnieci ciemos, lai māca mums caur plaukstām un sirdsgaismu veidot priecīgumu sevī – savā skolā (klasē), mājā, uzņēmumā, klubā, biedrībā!
Šķiru nākamās "Stara" lappuses. Atkal – priecīgums! Par veikala "Kukulītis" piedāvājuma paplašināšanos, kas iespējams tikai ar sirdsgaismu, čaklām rokām un radošu izdomu. Nudien tā vien kājas kņud auties ceļam uz Madonu – ciemos pie "Kukulīša", kura īpašnieku Andreju Broku ar viņa gardo maizīti pazīst labu laiku un kura veikalam – pirmie Ziemassvētki: "Kukulītis" sev apkārt pulcinājis vairāku radošu mājražotāju radošos ražojumus. Kā vēsta apraksts, tur – plaša konditorejas, zāļu tēju, gaļas kulinārijas izstrādājumu (pat strausa gaļas desa!) izvēle. Lūk, cik daudz radošas degsmes apņemtu cilvēku darbojušies, lai to visu sarūpētu! Un pāri visam – Andreja un Jeļenas Broku uzņēmība atvērt veikaliņu. Prieks! Ar pievienoto vērtību. Ja gribat – Dieva zīme.
Otrā pietura – R. Blaumaņa "Braki"
Un vēl, lūk, kas – "Braku kalendārs 2011. gadam" – vēl viena priecīguma saliņa mūsu raižotajā ikdienā, ko darinājušas Braku saimnieces – Anna Kuzina un Zinta Saulīte, māksliniece Ingūna Džiguna. Par to – atkal "Stariņā". Paldies ērglēnietēm par šo priecīguma īpašo veidolu – Dieva zīmi mīļajam Blaumanītim un mums katram!
Atkal – Madona!
Nevaru vien beigt sestdienas "Stara" apmīļošanu – reti kad tik bagātu prieka devu tas ienesis manās (un katra lasītāja) mājās. Re, Madonas kultūras nams kļuvis Latvijas Pasākumu centra asociācijas "Gada balvas 2010" laureāts. Par ko? Par priecīguma radīšanu apmeklētājos un pašdarbniekos.
Siltais priecīgums Ērgļos
Re, Ērgļu arodvidusskola šai skaudrajā saltumā sildās skolas 90. gadskārtas viesu – absolventu un darbinieku – svētku siltajā priecīgumā!
Graši – vēl viena priecīguma saliņa
Re, Cesvaines novada Grašu bērnu ciemata sirds un dvēsele Kristofs Aleksandrs, francūzis, kas jauki runā latviešu valodā un kas, Dieva zīmes virzīts, jau 15 gadu vada pedagoģisko un tehnisko darbinieku saimi, lai sniegtu sirdsgaismu, dotu mājas pavarda siltumu un zināšanas, prasmes sadzīvē krietnam pulciņam bāreņu. Un nu viņš kļuvis Atzinības krusta virsnieks! Jo viņa un saimes darbībai īpaši rezultāti – pieci nama audzēkņi (no 25) studē augstskolās, kas ir 20% no kopējā bērnu skaita. Ne velti Grašos ciemojies Romas katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, lai iesvētītu jaunāko ciemata objektu – lūgšanu kapelu, dodot tai Dieva svētību. K. Aleksandra atziņa ir vērā ņemama: "Es esmu priecīgs tāpēc, jo zinu, ka Dievam patīk vienkāršas lietas." Tātad – vēl viena gaiša priecīguma saliņa.
"Svētīgi ir tie, kas neredz, bet tic" (no SR)
Ir priecīgi, gaiši ap sirdi. Šķiet, tiešām eņģeļi nolaidušies pār Latviju. Arī pār mūsu apvidu Gaiziņa piekājē – Madonu, Ērgļiem, Grašiem, Ošupi (z/s "Kalēji")… Un tā katrā apdzīvotā vietā atmirdz Dieva svētība un gaisma, ko iedegsim ceturtās adventes svecītē. Un aizlūgsim par tiem, kas… redz, bet (diemžēl?) netic… Par tiem, kas apskauž darītājus, bet paši… paši tur rokas klēpī un laiž mēli vaļīgās ganībās. Par tiem, kam sirdi pilda bēdas, skumjas. Par tiem, kas neprot dvēseli attīrīt šais Gaismas dienās. Lai saņemas. Lai mostas, ceļas un darbojas. Darbojas, bet – ar vienu noteikumu – sākt ar dvēseli.
P. S. SR – Svētie raksti.
Laiks ir nerimtīgs: atņem mums gadus. Palūkosimies no cita skatpunkta. Redzēsim – tas ir tikai miesiski. Garīguma pieredze mūsos bagātinās. Un pat visvājākajam Ziemassvētki dāvā brīnišķīgu iespēju – dāsni dalīties ar kādu sirds priecīgumā un plaukstā ko radīt un atdot.
Autore: ILGA HOLSTE
Cesvainē