Latvijas valsts proklamēšanas 92. gadadienas priekšvakarā, 17. novembrī, Latvijas Valsts prezidents svinīgajā ceremonijā par nopelniem Latvijas valsts labā pasniedza valsts apbalvojumus. Starp apbalvotajiem bija arī nodibinājuma „Fonds Grašu bērnu ciemats" valdes priekšsēdētājs Kristofs Žaks Filips Aleksandrs. Viņš iecelts par Atzinības krusta komandieri.
Pirms nedēļas sakarā ar šo nozīmīgo notikumu Kristofs Aleksandrs, vēlēdamies pateikties sadarbības partneriem un bērnu ciemata labvēļiem par atbalstu, aicināja ciemos uz Grašiem iepazīties ar to, kā ciemats izaudzis savas pastāvēšanas 15 gados, kā rit ciemata pašreizējo iemītnieku dzīve un kā tā veidojusies kādreizējiem audzēkņiem, lai gan, klausoties valdes priekšsēdētāja uzrunā, sarunās ar audzinātājām, kļuva skaidrs, ka viņi joprojām ir un paliek savējie.
Daļa no viņiem bija ieradušies arī uz svinīgo pasākumu. Savukārt septiņi Grašu audzēkņi šobrīd atrodas Francijā. Starp viņiem – arī pirmās bērnu ciemata iemītnieces Ļuba un Baiba, kas apguvušas profesiju un strādā ēdināšanas servisā, savukārt Natālija strādā vienā no Parīzes bērnudārziem, vairāki audzēkņi turpina mācības arodskolās un augstskolās.
– Mēs uzskatām, ka mūsu galvenais uzdevums ir integrēt jauniešus sabiedrībā. Pateicoties 15 gadu laikā ieguldītajam pedagoģiskajam darbam, esam sasnieguši labus rezultātus, un 80% no mūsu jauniešiem ir veiksmīgi uzsākuši patstāvīgu dzīvi. Mēs esam lepni par padarīto, jo tas pierāda, ka veiksmīga bāreņu integrācija sabiedrībā ir iespējama, – atzina Kristofs Aleksandrs.
– Ļoti žēl, ka vēl arvien ir cilvēki, kuri uzskata, ka bāreņi ir topošie likuma pārkāpēji un ka viņi visu dzīvi būs atkarīgi no sociālās palīdzības. Šis mīts neatbilst patiesībai, bet tas noteikti radies daudzu gadu laikā, kad daļa bērnunamu savus audzēkņus nesagatavoja pilnvērtīgai dzīvei.
Visu šo gadu laikā no sociālo pakalpojumu sniedzējiem tiek prasīta klientu aprūpe, nodrošinot apģērbu, ēdināšanu, dzīvošanu un izglītību bērniem, kuri cietuši no dažāda veida vardarbības savās ģimenēs. Tas it kā ir daudz, bet tai pašā laikā nepietiekami, jo aizmirsts kas būtisks. Mēs esam novērojuši, ka no pakalpojumu sniedzējiem nekad nav prasīts, kādus rezultātus bērnunamu jaunieši sasnieguši, izstājoties no iestādes, vai viņi ir integrējušies sabiedrībā, vai viņiem ir darbs, ģimene, vai viņi studē. Vai tiešām šī informācija nevienu neinteresē? Vai mums kopā nebūtu jālepojas par jauniešu sasniegtajiem rezultātiem?
Pirms pāris nedēļām apkopoju pašreizējo situāciju: 2010. gada novembrī no vairāk nekā 500 Rīgas bērniem bāreņiem augstāko izglītību iegūst tikai 3 jaunieši, un tas ir mazāk kā 1%. Savukārt no 25 Grašu bērnu ciemata jauniešiem studē 5, kas ir 20% no kopējā bērnu skaita. Protams, mūsu vienīgais mērķis nav, lai jaunieši iegūtu augstāko izglītību. Ir svarīgi, lai jaunieši dzīvē darītu to, kas viņiem sniedz prieku un būtu atbilstošs viņu spējām, tāpēc Grašos katram bērnam meklējam savu, individuālu pieeju, jo katrs no viņiem ir indivīds. Paldies mūsu bērniem par viņu gribasspēku, motivāciju, paldies mūsu darbiniekiem, kas palīdz bērniem tikt pie šī rezultāta! – gandarījumu neslēpa Kristofs Aleksandrs.
Paldies (lai gan Kristofs atzina, ka viņš to nemaz tik bieži nedarot) todien tika teikts neskaitāmas reizes daudzajiem atbalstītājiem, arī brīvprātīgā darba veicējiem, kas regulāri ierodas „Grašos" (arī šobrīd te uzturas brīvprātīgie no Austrālijas, Zviedrijas un Francijas, kas kopā ar bērniem sagaidīs Ziemassvētkus), labvēļiem, kuri plašā pulkā bija pulcējušies, lai savukārt sveiktu Grašu bērnu ciemata dibinātāju un dvēseli ar augsto valsts apbalvojumu. Daudzi no viņiem, kā uzsvēra Cesvaines novada domes priekšsēdētājs Vilnis Špats, bijuši kopā ar ciemata ļaudīm visus šos 15 gadus, redzējuši, kā atdzimusi pussabrukusī Grašu pils, kā pamazām paplašinājies bērnu ciemats, kļūstot ne tikai par mājām tā iemītniekiem, bet arī par skaistu, sakoptu vietu Cesvaines apkārtnē, kas piesaista tūristus. Starp citu, arī nākotnei ieceru netrūkst. Un var tikai apbrīnot šī cilvēka dvēseles lielumu un viņa svētīgo darbu to bērnu labā, kam šajā dzīvē neklājas viegli. Saka, ka šādus cilvēkus Dievs ir noglāstījis. Par Kristofu Aleksandru to droši var apgalvot, jo tieši Dievs bija tas, kas viņu, tālu no Latvijas dzīvojošu francūzi, kurš bija devies svētceļojumā uz Aglonu, savulaik uzrunāja šim svētīgajam darbam.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto