Jautāta par to, kā tikusi pie sava vārda, Madonas novada būvvaldes vadītāja IVETA MEĻEHOVA atbild: – Laikā, kad piedzimu, šis vārds vienkārši bija populārs, jo zinu daudzas vienaudzes Ivetas. Tolaik arī modē nāca dziesma „Iveta", no kā vecāku izvēle tika nedaudz ietekmēta. Ģimenē esam četras māsas un brālis, un visiem ir ierasti, zināmi vārdi, izņemot vecmammas ieteikto igauņu vārdu vienai no māsām – Sirje.
Jau 10 gadu vārdadienas gaviļniece dzīvo Barkavā un strādā Madonā. Pieminu, ka būvniecības jomā pierasts redzēt strādājam vīrieškārtas pārstāvjus, taču Iveta Meļehova atklāj, ka tad, kad bijis jāizvēlas studiju virziens, izvēli neietekmēja šādi aizspriedumi, jo tas netipiskāk šķiet tieši šodien, nevis tolaik.
– Esmu no Rūjienas puses, dzīvojām netālu no Igaunijas robežas. Mans tēvs ir igaunis, tā ka latviete esmu tikai pa pusei. Uz Madonu pārnācu caur Rīgu. Māsa bija pirmā, kas ieprecējās Barkavā, tāpēc pārmaiņu laikos arī man sanāca pārnākt no Rīgas strādāt uz Madonas pusi. Ar vīru apprecējāmies Rīgā, arī bērni – viens dzima Rīgā, otrs – Varakļānos, bet par savu dzimto pusi abi sauc Barkavu. Vīrs arī strādā būvniecībā, bet iepazināmies pavisam ne saistībā ar kopīgo darba jomu.
Atnākusi uz Barkavu, es sāku strādāt arodvidusskolā par celtniecības pasniedzēju. Tad sekoja piedāvājums strādāt Valsts būvinspekcijā, bet kopš 2004. gada strādāju Madonas rajona vietējo pašvaldību apvienotajā būvvaldē. Pagājušajā gadā atkal sekoja pārmaiņas administratīvi teritoriālās reformas veidolā, kā rezultātā tagad strādāju uz pusslodzi Madonas novada būvvaldē, kā arī uz pusslodzi – apvienotajā Cesvaines, Varakļānu un Lubānas novada būvvaldē. Šobrīd privātās būvniecības apjomi ir mazinājušies, taču klāt ir nākuši Eiropas projekti. 24 projekti, kas norisinās novadā, un visi ir izsolīti vienam būvuzņēmējam, ir apstājušies, tas krietni ir satracinājis iedzīvotājus – šo ažiotāžu izjūtu arī es, lai gan par notiekošo jautājumi būtu jāuzdod pašvaldības attīstības nodaļai, nevis būvvaldei. Arī man ir neizprotami, kas īsti notiek ar būvnieku, ja skolai nevar uzlikt jumtu? Bet galvenais, lai viņi ir gatavi šīs problēmas risināt, jo būvniecībā ir daudzi faktori, kas darbu gaitu var ietekmēt, – par savām darba gaitām stāsta Iveta Meļehova.
Viņa atzīst, ka pēc darba, atbraucot mājās, vēlmes īpaši rosīties nav. Jubilāre piebilst: – Turklāt man ir vēl viens darbiņš – reizēm pasniedzu stundas Barkavas arodvidusskolā. Arī tām ir jāsagatavojas, ko daru vakaros pēc darba. Grūtāk ir tādā ziņā, ka tur kopīgā grupā ar citiem mācās arī audzēkņi, kam ir dzirdes un runas traucējumi. Pirmo gadu strādāju ar skolēniem ar īpašām vajadzībām, tāpēc sākumā vispār jāiepazīst viņu spējas un vēlmes. Es uzskatu, ka viņiem tomēr vajadzētu atšķirīgu pieeju. Kad nu sanāk kāds brīvs brīdis, man patīk adīt zeķes un skatīties hokeju.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto