Pagājušajā svētdienā, 5. decembrī – Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienā -, pie iestāžu, uzņēmumu un organizāciju ēkām plīvoja karogi. Šogad tā bija pēdējā reize, kad tas atbilstoši Latvijas valsts karoga likumam obligāti bija jāizkar. Tiesa, pie daudzām ēkām Madonas pilsētā karogs tomēr neplīvoja. Tas bija pat izteiktāk nekā Lāčplēša dienā, jo šoreiz karoga nebija pie daudzām ēkām gan Raiņa, gan Saules, gan citās ielās, tai skaitā pie juridiskajām personām izīrētajiem namiem.
To, ka daudzviet Madonas pilsētā neplīvoja karogi, sarunā atzina arī Madonas novada pašvaldības kārtībnieks Juris Marjuničs. Savukārt 18. novembris – Latvijas dzimšanas diena – bija patīkams izņēmums. Tie bija svētki, kuros rīts lielākajai daļai sākās ar karoga pacelšanu.
Karoga neizkāršanu tieši decembra pirmajā svētdienā vairāki skaidroja ar to, ka no visām atceres dienām, kad pie mājām jāizliek karogs sēru noformējumā, tā ir vismazāk zināmā diena un, ja nepalūkojoties uz daudzdzīvokļu mājām, kur karoga izkāršanu galvenokārt nodrošina SIA „Madonas namsaimnieks", tas pat neienākot prātā.
Arī Madonas politiski represēto apvienības vadītāja Vija Judina atzīst, ka pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena ir par maz skaidrota. Daudzi nemaz neizprot tās būtību, turklāt komunistisko genocīdu vairāk saista ar 25. martu un 14. jūniju.
Jāpiebilst, ka pret šo dienu sabiedrībā ir atšķirīgs viedoklis. Pat valdības darba grupa bija ierosinājusi atteikties no šīs piemiņas dienas, jo divas atceres dienas komunistiskā režīma upuriem jau ir – 25. martā un 14. jūnijā.
Atzīmē kopš 1998. gada
Lēmumu atzīmēt šo piemiņas dienu katru gadu decembra pirmajā svētdienā Saeima pieņēma 1998. gada 17. jūnijā. Tādējādi tiek godināta 1937.-1938. gada genocīda pret Krievijas latviešiem upuru piemiņa.
Tiek lēsts, ka, saucot par iespējamiem Latvijas spiegiem un buržuāziskā dzīvesveida propagandētājiem, 1937.-1938. gadā Krievijā tika arestēti apmēram 25 000 latviešu. 22 360 no viņiem aizmuguriski notiesāti „pēc sarakstiem". 74% notiesāto – apmēram 16 573 cilvēkiem – tika piespriests nāvessods nošaujot.
Uzreiz nav jāsoda
Sarunās daži māju īpašnieki atklāti atzina, ka pēdējos gados tam, vai pie ēkām tiek izkārti karogi, uzmanību nepievērš ne valsts policija, ne pašvaldības kārtībnieki. Nav jau obligāti jāuzliek naudas sods un jāsoda veci cilvēki, ja kādam patiešām ir piemirsies karogu izkārt, bet pilnīgi bez ievērības to arī nevajadzētu atstāt, ja jau Saeima ir noteikusi svētku un atceres dienas, kurās obligāti ir paceļams karogs, un pirms gada neatbalstīja 9. Saeimas deputāta Igora Aleksandrova ierosinātos grozījumus likumā, kas paredzēja Latvijas valsts karogu pie privātpersonu ēkām pacelt tikai 4. maijā un 18. novembrī.
Toreiz parlamentā izraisījās kaismīgas debates. Tēvzemietis Juris Dobelis šādu priekšlikumu nodevēja par „stulbu", bet krāšņākais citāts, kas tikai vairoja viņa atpazīstamību un popularitāti, pieder Ingmāram Līdakam. Atbildot uz deputāta Buzajeva starpsaucienu no zāles un deputāta Kabanova uzsaucienu, ka ar laiku no svinamo dienu saraksta tikšot izņemts arī 4. maijs un 18. novembris, Ingmārs Līdaka iesaucās: „Aizver muti!"
I. Aleksandrova priekšlikums netika atbalstīts, bet realitāte ir tāda, ka pie daudzām mājām likumā noteiktajās dienās karogs tomēr neplīvo, un to neviens arī īpaši nekontrolē.
Kā „Staru" informē Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Prevencijas grupas vecākā inspektore Dace Jukāma, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā par Latvijas valsts karoga pacelšanas veida un kārtības pārkāpšanu, kā arī nepacelšanu Saeimas, Ministru kabineta, pilsētas domju vai novada domju noteiktajās dienās paredzēta atbildība – brīdinājums. Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas, izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz 30 latiem. Par klajas necieņas izrādīšanu Latvijas valsts karogam, ģerbonim vai himnai uzliek naudas sodu līdz 250 latiem.
To, kā tiek ievērots Latvijas valsts karoga likums, kontrolē pašvaldības policija, bet, ja tāda nav izveidota, tad – valsts policijas, kārtības policijas pārstāvji, kas uz vietas izvērtē situāciju un izlemj – izteikt brīdinājumu vai tomēr rakstīt protokolu par naudas soda piemērošanu.
Madonas iecirknī šogad nav noformēts neviens protokols par neizkārtu vai nepareizi lietotu Latvijas valsts karogu.
No vēstures
Latvijas valsts sarkanbaltsarkanā karoga krāsu un to salikuma vēsture sniedzas tālā pagātnē, jo tā pamatā ir seno cēsnieku kara karogs no XIII gadsimta. Heraldikā sarkanā krāsa nozīmē drosmi, cīņu, varonību, bet baltā – cēlumu, atklātību, arī padošanos.
1917. gada maijā Latvijas valsts karoga dizainu izstrādāja mākslinieks Ansis Cīrulis. Noteiktās karoga krāsu proporcijas ir 2 : 1 : 2. Latvijas valsts karoga juridisko spēku 1922. gada 15. februārī noteica apstiprinātā LR Satversme. Lai tiktu lietoti pareizas krāsas un samēru karogi, 1922. gada 25. augustā tika publicēti Ministru prezidenta Zigfrīda Meierovica parakstītie noteikumi, kuros pirmo reizi tika noteikts sarkanās krāsas tonis (karmīns).
Kopš 1940. gada sarkanbaltsarkanais karogs kā oficiāls valsts karogs bija aizliegts, bet, sākoties Padomju Savienības sabrukumam un latviešu tautas nacionālajai atmodai, 1988. gadā sarkanbaltsarkanais karogs piedzīvoja savu atdzimšanu. 1988. gada 11. novembrī Rīgā, Daugavmalā, pulcējās tūkstošiem cilvēku, lai būtu klāt sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanā Rīgas pils Svētā Gara tornī. 1991. gada 16. janvārī, barikāžu laikā, Latvijas Republikas AP sarkanbaltsarkano karogu apstiprināja par Latvijas Republikas valsts karogu.
Nesaista ar varasvīriem
Daudziem karoga pacelšana joprojām ir svēts pienākums, goda un cieņas izrādīšana savai valstij, un to nebūt nesaista ar mūsu varasvīriem. Arī bērzauniete Janīna Bleidele neliek vienlīdzības zīmi starp valsti un valdību, varasvīriem un ar tiem saistītajām nejēdzībām, tāpēc pie viņas mājām svētku un atceres dienās vienmēr plīvo sarkanbaltsarkanais karogs.
– Karoga mastu ierīkojām apmēram gadu pēc tam, kad Bērzaunē nopirkām māju. Mums nav grūti svētkos un atceres dienās uzvilkt mastā karogu, tas šķiet pašsaprotami. Turklāt to dienu, kad tas jādara obligāti, gadā nemaz nav tik daudz. Mūsu ģimenē ir noteikta šāda kārtība – kurš pirmais pamostas, tas arī paceļ karogu. Savukārt tad, ja dodamies ciemos uz ilgāku laiku, karogu paceļam iepriekšējās dienas vakarā. Likums jau to neaizliedz, karogs pie mājas var plīvot katru dienu, – uzsver Janīna Bleidele.
Viņa piekrīt, ka karogam kā nacionālas valsts simbolam ir svarīga nozīme jaunatnes patriotiskajā audzināšanā, kam būtu jāvelta daudz lielāka uzmanība.
– Mēs diemžēl neesam tādi kā amerikāņi vai krievi, kas nekautrējas izrādīt patriotismu pret savu valsti. Taču, ja vēl ar pienācīgu godu un cieņu neizturēsimies pret savas valsts himnu un karogu un, nepaceļot to svētkos un atceres dienās, zināmā mērā pat noliegsim to, nekas labs mūs negaida. Diemžēl mūsu valstsvīri ar savu rīcību ne vienmēr rosina mūs domāt tās labākās domas par savu valsti, bet, ja tam ļausimies, neviens cits taču mūsu vietā Latviju godā necels, – piebilst Janīna.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
`
OĻĢERTA SKUJAS foto