Lielai daļai, īpaši vecākā gadagājuma cilvēkiem, sarkanbaltsarkanais karogs joprojām ir svēts Latvijas valsts nacionālais simbols. Daudzi, līdzīgi kā Saeimas deputāts Visvaldis Lācis, uzskata, ka tas par daudz nevar tikt attīts. Arī Andrejs Bilinskis Ošupes pagastā nešaubās, ka Latvijas valsts karogam ir jāizrāda pienācīga cieņa un gods gan ikdienā, gan svētkos.
– Mūsdienās pārāk maz vērības veltām valsts nacionālajiem simboliem – karogam, Latvijas himnai. Atceros no pusaudža gadiem, kad dziedāja „Dievs, svētī Latviju!", bija jāpieceļas kājās un jānoņem cepure, nevarēja tā grozīties vai sarunāties savā starpā, kā tagad nereti nākas novērot. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija citādi – sarkanbaltsarkanais karogs bija katrā lauku mājā, un svētkos tas plīvoja visur. Neatminos, ka kāds tolaik būtu īpaši kontrolējis, bet uzvilkt karogu mastā katrs uzskatīja par pilsoņa goda pienākumu, – uzsver Andrejs Bilinskis.
Sarkanbaltsarkanais karogs Bilinsku ģimenē ir saglabājies vēl no pirmās Latvijas brīvvalsts laikiem, un tas pamatoti tiek uzskatīts par ģimenes relikviju. Taču dižoties ar to gan nav sirmā vīra dabā.
Tikai vienreiz pēc savas iniciatīvas viņš aizbraucis uz Karoga svētkiem „Liepsalās" un izstāstījis jaunajai paaudzei savu sarkanbaltsarkanā karoga stāstu.
– Par to, ka mūsu ģimenē ir saglabājies Latvijas karogs vēl no Kārļa Ulmaņa laikiem, nezināja pat Edīte Zaube, kas pēc Ārijas Kalpaks-Grundmanes ierosmes Karoga svētkus organizē gan „Liepsalās", gan Degumnieku pamatskolā, tādējādi darot ļoti svētīgu darbu jaunatnes patriotiskajā audzināšanā. Rīkot šādus svētkus, manuprāt, ir ļoti laba tradīcija. Es domāju, ka tieši caur tādiem pasākumiem bērnos un jauniešos var ieaudzināt patriotismu, cieņu pret valsts nacionālajiem simboliem – karogu un himnu. Tā jau nevar būt, ka nekas no dzirdētā neiekristu jauno cilvēku sirdīs, tāpēc šādi pasākumi jāorganizē biežāk. Jauniešiem ir jāstāsta, kā vairākas paaudzes domāja un sapņoja par brīvu un neatkarīgu valsti. Arī latviešu puiši leģionā iestājās un cīnījās, lai pēc 1940. gada nekad vairs Latvijā neatgrieztos komunisma rēgs. Ne jau vāciešu labad viņi cīnījās frontē, – ir pārliecināts Andrejs Bilinskis.
Viņš atzinīgi vērtē arī pēdējos gados iedibināto tradīciju 18. novembrī – Latvijas dzimšanas dienā – visā pasaulē vienā laikā dziedāt valsts himnu. – Pie mums ciemos bija sabraukuši bērni, un arī mēs šogad visi kopā nodziedājām „Dievs, svētī Latviju!", – piezīmē sirmais vīrs.
Savukārt vaicāts, kā caur gadu desmitiem un varas maiņām tomēr ir izdevies saglabāt sarkanbaltsarkano karogu, viņš atzīst, ka par to jāpateicas māsai.
1944. gadā, kad kļuva skaidrs, ka vācieši ilgi vairs nenoturēsies un Latvijā ienāks krievu armija, arī Bilinsku ģimene sapratusi, ka jādodas bēgļu gaitās. Māsa mantu lādē ielikusi karogu, bet tēvs – malkas cirvi un virvi, uzskatīdams, ka tas lieti noderēs bēgļu gaitās un jaunajā dzīvesvietā.
– No tām divas lietas joprojām ir saglabājušās. Māsa nosargāja karogu, bet es saglabāju cirvi, kam tagad ir gandrīz simt gadu un kas pēc asmens atjaunošanas kalpo joprojām, – stāsta Bilinsku ģimenes galva.
Andreja Bilinska dzimtā puse ir Rogovka. No turienes, atceroties 1941. gadā piedzīvoto, kad uz Sibīriju tika aizvests Andreja krusttēvs un māsas krustmāte, kā arī daudzi citi, bēgļu gaitās devās gan tēvs, gan tēvabrālis ar ģimenēm.
– Visa mūsu ģimene bija patriotiski noskaņota. Tēvs bija aizsargs, nekādus vadošos amatus gan neieņēma, bet piedalījās dažādās sanāksmēs, bija tiešs un teica visu, ko domāja. Aizsargi izvērtēja politisko situāciju, un daudzi viņu spriedumi izrādījās pareizi, daudz kas no tā, ko viņi paredzēja, vēlāk piepildījās. Tēvs zināja, ka, ja paliks savā dzimtajā pusē, pēc padomju armijas ienākšanas droši vien būs jāceļo uz tālajām padomju valsts robežām. Kad tikām līdz Viļāniem, redzējām kara ainu – ceļmalās notriektus zirgus, govis, armijas mašīnas… Tad nokļuvām Saikavā, kur pārnakšņojām, pēc tam devāmies tālāk, līdz apstājāmies Bērzaunē, kur nodzīvojām kādu mēnesi. Tad nāca krievu armijas lielais uzbrukums. Doties līdzi vāciešiem vairs nevarējām, jo tika nošauts gan mūsu zirgs, gan govs. No Bunkānu mājām, kur sākumā bijām apmetušies, pārcēlāmies uz pamestajām Malnaviešu mājām. Un visu šo laiku mums līdzi bija karogs. Vienu reizi mantu lādi pat pārbaudīja kāds krievu virsnieks, bet acīmredzot viņš to neatpazina un nesaprata, ka tas ir neatkarīgās Latvijas valsts karogs. Tā kā mēs bijām palikuši „pliki un nabagi", mūs neviens neaiztika un nekur neizsūtīja, jo nebija nekā, ko mums atņemt, – atceras Andrejs Bilinskis.
Māsa karogu glabājusi visus pēckara gadus, līdz nāca trešā Atmoda. Tad arī atcerējušies, ka ģimenē ir saglabājusies tāda relikvija.
– Ja savulaik trimdā nebūtu devušies tik daudz latviešu un viņi visus šos 50 okupācijas gadus Rietumos nebūtu uzturējuši brīvās Latvijas ideju, varbūt trešo Atmodu mēs nemaz nepiedzīvotu, un gadu desmitiem glabātais sarkanbaltsarkanais karogs tā arī nepiedzīvotu savu atdzimšanu, – pieļauj Andrejs Bilinskis. – Man jau reizēm brālēns pārmet, kāpēc es tos angļus necienu, bet es viņam saku: kā lai ciena, ja viņi pēc kara nepildīja savus solījumus? Cik latviešu nesagāja mežos un nenolika savas galvas, veltīgi gaidīdami, ka atnāks angļi un atbrīvos no komunisma rēga. Bet tāda jau diemžēl esot tā politika, – ar nožēlu secina Andrejs Bilinskis.
Arī tad, kad Latvija atkal kļuva brīva un neatkarīga valsts un no Latvijas tika izvests Krievijas karaspēks, viņš esot teicis – pagaidiet, paies gadi piecpadsmit vai divdesmit un visas lielvalstis atkal maršēs kopā.
– Pirmie iedīgļi jau ir, arvien skaļāk izskan apgalvojumi, ka arī Krieviju vajag iesaistīt NATO. Visticamāk, tā arī notiks, jo acīmredzot tik lielu valsti jau nevar atstāt malā. Sadarboties, protams, vajag, taču savu pašcieņu gan nevajag izpārdot. Mums pēc kara neviens neprasīja, vai mēs protam krievu valodu vai ne. Ja lekcija bija krievu valodā, tā tāpat bija jāsaprot un arī eksāmens jānoliek. Turpretī iemācīties latviešu valodu daļai krievu joprojām ir liela problēma, kaut gan viņiem to pat speciāli māca. Es to citādi nevaru izskaidrot, kā vien ar to, ka daļa domā – ko tur daudz latviešu valodu mācīties, ja paies gadi un varbūt krievi nāks atpakaļ, un viņi atkal varēs būt noteicēji. Ekonomiskā vara krievu biznesmeņiem jau ir atdota, – uzskata Andrejs Bilinskis.
Viņš gan ticību Latvijas valstij nezaudē, vien uzsver, ka nevar domāt tikai par materiālām vērtībām.
– Mēs jau demogrāfiski izmirstam, un nelaime vēl ir tā, ka, neraugoties uz krīzi, gribam dzīvot tikpat šiki, turklāt aizņemoties lielu naudu no starptautiskajiem aizdevējiem. Aizņemties ir viegli, bet jādomā arī par to, ka aizdevums reiz būs jāatdod. Mēs jau visi varam protestēt pret valdības veiktajiem pasākumiem un iecerētajiem samazinājumiem, bet katram tomēr būtu jāsaprot, ka, jo ātrāk aizdevumu atdosim, jo labāk būs valstij un mums visiem, – piebilst Andrejs Bilinskis.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
OĻĢERTA SKUJAS foto