(Nobeigums. Sākums 25., 27. novembrī un 2. decembrī)
Mācāmies sadzīvot
Vēl jau bija daždažādi pārpratumi valodas īpatnību dēļ. Piemēram, ka citam „gabaliņš maizes" ir vesels kukulītis, ka mazgāt var veļu, bet nevar „stiraķ" bērnu, utt.
Bet, ja jāpaskaidro, kādēļ uzreiz jau pirmajās darba dienās nepārzināju veikaliņa preci, jo inventarizācijas laikā taču viss jāpārcilā, jāpārraksta un tā, mums nekādas tādas procedūras vienkārši nebija. Parādīju savus dokumentus, kantorī teica „Ej un strādā", un visa padarīšana. Cilvēki tik ļoti uzticējās cits citam, ka sākumā tas izbrīnīja, bet itin drīz vairs ne. Pēc produktiem varēja ierasties jebkurā dienā un jebkurā diennakts laikā. Cauri ciematam briežkopji dzen briežus – ir jāiet, jādod viss, ko vēlas. Ja ir nauda – labi, ja nav – jāpieraksta. Ja no kalniem atnāk ģeologu izpētes cilvēki – jāiet, ja ēdnīcas meitenēm ievajagas kaut ko saviem apmeklētājiem, kā pašām nav, arī jāiet. Pavadzīmes – pēc tam, norēķini naudā – pēc tam, kad būs. Parādniekos nepalika neviens. Atdeva, pat pēc vairākiem mēnešiem, caur vairākām rokām, ja paši netika.
Maija Antipovna mani skoloja, gudra sieviete bija, visu mūžu ziemeļos, vietējā. Tikai manu vārdu -Dzintra – nekādi nevarēja izrunāt. Iznāca kaut kāda D-zintra, kamēr pārgāja uz vienkāršotu variantu – Zina vai Erikovna. Tā mani pēc mana tēva vārda arī uzrunāja gandrīz visi.
Un tā, mācoties dažādas sadzīvošanas un izdzīvošanas gudrības, pienāca otrā ziema. Vairs nepirku svaigo (sasalušo, protams) gaļu 2-3 kg, kā sākumā, par ko Antipovna mani nesaprata un jautāja: „Kā, tik vien?" „Nu jā, nākamreiz paņemšu atkal." Viņa tikai nogrozīja galvu. Bet „nākamā reize" nenāca. Divas, četras dienas, nedēļa. Nu man jājautā: „Kad būs pievedums?" „Nezinu," saka, „kā transports, kā ceļš." Un pievedums bija tikai pēc 15 dienām. Tas nozīmē – jāēd konservi, konservi un vēlreiz konservi. Dažādās variācijās. Un tad nu nākamajā reizē es iepirkos, kā nākas – cūkgaļu, liellopa gaļu, bet no Jaunzēlandes sūtītos skaisti iesaiņotos jērus (aunus) divus uzreiz uz svariem – ņemu. Tādas pagātnes kļūdas, kā tajā pirmajā ziemā, vairs neatkārtojas, un ziema rit normāli. Sals arī nav tik bargs, līdz -68°, ne zemāk. Darbi sokas, mājokļi silti, cilvēki draudzīgi.
Eksotika
Brīvajā laikā lasījām grāmatas, žurnālus, gājām uz kino. Spēlējām dažādas spēles. Tikai ne kārtis, tās mūsu draugu lokā nebija cieņā. Minējām krustvārdu mīklas, rēbusus. Man no Rīgas draudzenes sūtīja avīzes, žurnālus. „Sievietei" bija rokdarbu pielikumi. Es tos tulkoju, un mēs, sievietes, adījām, tamborējām, izmēģinājām dažādas kulinārijas receptes. Garlaicīgi nebija. Pelmeņus gatavojām kolektīvi. Kurai beidzās, tai palīdzējām lipināt. Kā viena paplāte pilna, to ārā uz lieveņa. Kamēr taisījām nākamo porciju, iepriekšējie jau sasaluši kā akmentiņi. Tad kastē vai maisā iekšā un tā, kamēr pilns.
Vīriem savas, medību piederumu gatavošanas lietas, munīcijas izgatavošana, savi žurnāli – „Zinātne un Dzīve", „Zinātne un Tehnika" utt.
Drīz Jaunais gads, bet mums doma sarīkot Ziemassvētkus. Sapulcējamies bariņā: sievietes, vīrieši, bērni un suņi. Dodamies uz tuvējo sopku meklēt zem sniega noliekušos ciedrukrūmu zarus, kas vienīgie šajā baltajā plašumā pa ziemu paliek zaļi. Sniegs mums līdz viduklim, bērniem līdz pleciem, suņi vispār pazūd sniegā ar visām ausīm. Brienam, ka sniegs vien put. Meklēto atrodam, atrokam un stiepjam uz namiņu. Tagad tikai kārtīgu kātu, ar caurumiņiem, zarus, atkusušus un nedaudz apstrādātus, apkārt – un egle gatava. Svecītes, tureklīši, spīdumiņi un cits nepieciešamais atsūtīts no Rīgas. Draudzenes bija pacentušās, padomājušas par visu. Brālis atsūtījis paciņu ar Rīgas melno balzamu, konfektēm „Prozit" un citiem gardumiem, un svētki varēja sākties.
Vietējie talanti
Draudzīgi sarūmējāmies mūsu namiņā. Katram līdzi bija groziņš, kā jau tur pieņemts. Kad svinības gāja itin lustīgi, ķērāmies pie dziedāšanas. Un tad radās ideja: katram savu tautas dziesmu. Lai notiek! Pie galda bijām 11 tautību pārstāvji. 12., lietuvieši, neatnāca, jo viņi cepa mūsu ciematiņa garšīgo maizīti. Koncerts sākās. Viss ritēja jauki: ukraiņu, moldāvu, gruzīnu dziesmas nomainīja cita citu. Noruna bija, ka visilgāk dziedātās dziesmas izpildītājs saņems balvu. Nu mana kārta. Pirmā prātā ienāca „Div' pļaviņas es nopļāvu". Dziedu vienu reizi, otru, bet paliek neērti: nu cik var pļaut? Beidzu. Vēl kādas dziesmiņas, un tad pienāca kazaha Dundaja kārta. Viņš uzsāka melodiju. Kādas trīs notis jau tur bija, vārdu laikam vēl mazāk, bet dzied un dzied. Liela bija mūsu pacietība, tomēr bijām spiesti viņu pārtraukt un atzīt par uzvarētāju, jo kur nu man ar savu „Div' pļaviņas" vai jakutiņam ar savu „Braucu, braucu, sopku redzu, braucu, braucu, koku redzu" un tā minūtes 20.
Pēc šīm svinībām gatavojāmies Jaunā gada sagaidīšanai. Klubā bija koncerts, klāti galdi, dejas līdz rītam. Visi ciematiņa iedzīvotāji kopā. Īsta „Zilā uguntiņa".
Atziņas
Ziema turpinājās. Ne visai auksta, bet vējaina. To nomainīja tāds pats vējains, sniegains, lietains pavasaris. Ne vēsts no iepriekšējā pavasara krāšņuma. 30. maijā uzsniga 30 cm bieza sniega kārta. Vasaras nebija. Lietus, vējš, auksts. Augusta beigās – atkal sniegs, kas vairs nenokusa. Tāda milzīga atšķirība laika apstākļu ziņā.
Bet mans darba līgums gāja uz beigām, un domas jau vairāk grozījās ap atgriešanos mājās. Biju pārliecinājusies, ka arī šādos ekstremālos apstākļos var izdzīvot. Šo mūsu Oimjakonas rajonu dēvē par planētas aukstuma polu. Taču arī tur cilvēki dzīvo grūtu, bet romantisma pilnu dzīvi. Sapratu, cik patiesi ir Antuāna de Sent-Ekziperī vārdi: „Ir tikai viena patiesa greznība – cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem." Taisnība arī Vladimiram Visockim, ka labāki par kalniem var būt tikai kalni. Sapratu, no kurienes Rēriha gleznās tādas krāsas. Atvadoties teicu: „Ardievu, ziemeļi!" Nezināju, ka atgriezīšos vēl un vēl. Toreiz teicu, ka uz šādiem apstākļiem – nē un nekad. Bet ir taču tāds sakāmais „Nekad nesaki nekad". Par to – citreiz.
Autore: DZINTRA RIEKSTIŅA