Vakar uz Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas rīkoto semināru par bioloģisko trušu audzēšanu Bērzaunes pagasta saimniecībā "Sveķi" pulcējās truškopības interesenti no Madonas no citiem novadiem. Semināru, ko rīkoja sadarbībā ar SIA "LLKC" Madonas nodaļu, vadīja z/s "Sveķi" īpašniece Dzintra Karavaičuka, kas darbojas arī biedrības "Trusis un citi" valdē.
Zemnieku saimniecība "Sveķi" ir bioloģiskā saimniecība, bet otram uzņēmumam – SIA "TD Sveķi" – pieder sertificēta kautuve, kur kauj bioloģiskos trušus gaļai. SIA "TD Sveķi" trušu ganāmpulks ir konvencionālais, bet sertificētajā kautuvē tiek kauti arī bioloģiski audzētie truši, kas nāk no citām saimniecībām.
– Par bioloģiskās truškopības nozari tiek runāts vairāk tāpēc, ka tai ir perspektīvas, jo par šādiem ekoloģiski tīri audzētiem trušiem maksā vairāk. Saimniekiem, kas audzē bioloģiskos trušus, arī ir jāsaņem vairāk, jo viņi pie saviem dzīvnieciņiem ir daudz vairāk piestrādājuši, nekā konvencionāli audzējot. Bioloģiski audzētajiem trušiem kautuvē jānonāk arī noteiktā svarā, un tas prasa ievērot augšanas ilgumu. Lielajā tirgū, kur ir nežēlīga konkurence, gan ir tā, ka bioloģiskajam audzētājam būs jāsamierinās ar lielām izmaksām. Arī zem uzraksta "bioloģiskais trusis" un "ekotrusis" apakšā var slēpties viss cits – pārbaudīt būs grūti. Tāpēc bioloģiskajiem audzētājiem ir jācīnās par savu vietu, – uzsvēra trušu audzētavas saimniece Dzintra Karavaičuka.
2010. gadā viņa tika izvirzīta arī līdzdalībai konkursā "Sieviete Latvijai", kur kļuva par laureāti nominācijā "Sievietei par uzdrošināšanos būt uzņēmējai".
Uz jautājumu par to, kas īsti ir bioloģiskie truši, jo trusis pats par sevi taču ir tikai visa dabiskā cienītājs – zālēdājs un dārzeņu piekritējs, Dzintra Karavaičuka skaidroja: – Bioloģiskais trusis atšķiras no konvenciālā truša ar to, ka ir audzis bioloģiskajā saimniecībā, kur trīs gadus netiek izmantoti ne pesticīdi, ne ķimikālijas. No zemītes nāk ekoloģiski tīri burkāni un cita barība, ko truši labprāt ēd. Trusis ir diezgan gudrs – iedosi skaistos, pēc standartiem izlasītos nomazgātos lielveikalā pirktos burkānus – neņems. Izmēģinājām, un trusis izvēlējās apēst līkos, greizos, nepareizos, kas auguši bioloģiskajā saimniecībā. Trusis ir jūtīgs un arī pie bada neko sliktu nevēlas ēst, bet, ja saēdas, tad cieš no tā.
Kā atzina Dzintra Karavaičuka, bioloģiski audzētie truši tomēr gaļai nenobriest tik ātri, līdz ar to gaļa ir stingrāka. No šķirnēm viņa ieteica izvēlēties gaļas šķirnes trušus – ‘Kalifornijas', ‘Jaunzēlandes baltais', ‘Jaunzēlandes sarkanais', ‘Čehu albīns' u. c.
– Runājot ar pavāriem, piemēram, Kasparu Jansonu, viņš gan teic, ka gaļas atšķirībās – konvencionālais vai ekotrusis – nekā īpaša nesaskata, bet ir nianses, izvēloties šķirnes. Uzskatu, ka arī mūsu konvencionāli audzētais trusis vismaz Latvijā aug un ēd diezgan tīru barību. Jebkurā piemājas saimniecībā, kas gan neskaitās bioloģiskā saimniecība, trusis taču ēd burkānus, bietes un graudus no pašu tīruma.
Seminārā tika runāts ne tikai par bioloģiskās truškopības nozares perspektīvām, bet arī par trušu pareizu barošanu, pavairošanu, šķirņu izvēli un krustošanu, biežāk sastopamajām slimībām un to profilaksi.
Kāds šis gads ir bijis truškopības nozarei? Dzintra Karavaičuka raksturoja: – Ja runā par laika apstākļiem, vasarā bija par karstu, bet ne tas ir svarīgākais. Diemžēl vakcīnas, kas ir pret infekcijas slimību – miksematozi, ar katru gadu kļūst arvien dārgākas. Savukārt, trušu audzētājiem ir mazāka rocība, un, ja nevakcinē, tad no šīs infekcijas slimības iet bojā daudz trušu.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto