Savu dzimšanas dienu māksliniece ilustratore Gundega Muzikante izvēlējās svinēt nevis mājās – Mežaparkā, bet 173 kilometrus no galvaspilsētas – Madonā. Muzeja izstāžu zāļu mansardā kopā ar lieliem un maziem interesentiem šūpuļsvētkus viņa atzīmēja ar personālizstādes „Visādas bildītes" atklāšanu.
Pirms sarunas klātesošie noskatījās studijā „Dauka" veidoto multiplikācijas filmu „Dzeguze un viņas 12 vīri" ar Gundegas Muzikantes radītajiem tēliem. Un tūdaļ arī sāka birt jautājumi par filmas saturu un formu.
Animācijas filma
– Uzņemtā filmiņa liek aizdomāties, ka ne jau vīru skaitā ir sāls, mēs paši no draugiem nereti gaidām to, to un to, bet neviens cilvēks nav pārcilvēks, viņš nevar dubultoties un pagūt tik daudz, cik no viņa prasa, – stāstā saprasto komentēja skatītāji.
Autore savukārt skaidroja, kā top animācijas filma, kāds darbs tajā ir jāiegulda. „Vienā sekundē ir 24 kadri, kustība šai mirklī notiek ar 24 zīmējumu palīdzību. Mākslinieks rada tēlus, to izskatu un darbības telpu, visus pārējos kadrus uzzīmē animators."
Filma „Dzeguze un viņas 12 vīri" ilgst 7 minūtes, lai to radītu, četriem animatoriem 7 mēnešus no rīta līdz vakaram bija jāzīmē, jāzīmē un jāzīmē. Līdzās zīmējumiem izmantots arī datorspeciālista darbs. – Pasaulē ir radītas datorprogrammas, kas pašas var animēt, bet tēlu kustības tad būs sausākas, mehāniskākas, tām nebūs vajadzīgās plastikas, – vēstīja māksliniece. – Mūsu ceļš, lai arī darbietilpīgāks un dārgāks, sniedz citu māksliniecisko rezultātu.
Tā kā filmā viss notiek kustībā, māksliniecei bija jāizdomā ne tikai tēlu izskats un darbības vieta, bet arī varoņu gaita.
– Studijas „Dauka" režisore Roze Stiebra man lika parādīt katra tēla gaitu, lai animatori precīzi redz, kā kuram varonim ir jākustas, – atcerējās Gundega. – Lai gan neesmu pantomīmas mākslas pārstāve, ar šo uzdevumu galā tiku. Animācijā visām kustībām ir jābūt nedaudz pārspīlētām, neslēpšu, ka iedvesmu dažādām grimasēm nereti smeļu arī no spoguļa.
Dārzkopība uz papīra
To, ka māksliniecei patīk zīmēt raksturojošas detaļas (filmā, piemēram, pianistam zaķim ir izteikti filmas mūzikas autora – komponista Mārtiņa Brauna un leģendārā Raimonda Paula vaibsti), var pamanīt ne tikai animācijā. To redzam dārzu un puķu zīmējumos, kas tapuši, māksliniecei darbojoties populārajos dārzkopības žurnālos.
– Pirms sāku strādāt žurnālā „Dārza Pasaule", man eksistēja puķes vispār, – atklāja Gundega. – Mācēju uzzīmēt puķi trijos veidos: kā tulpīti, kā margrietiņu un kā rudzupuķi. Žurnālā tas negāja cauri. Bija jāsāk izpētīt detaļas, lai skatītājs varētu pazīt, kas tā ir par puķi, krūmu vai koku. Kādu sugu tā pārstāv, kāds ir zieda latīniskais nosaukums, vai tā ir ziemciete vai vasaras puķe. Līdz ar to visiem augiem, kas redzami izstādē, ir reāls un konkrēts nosaukums – augi paredzēti konkrētai augsnei, tie zied konkrētā gadalaikā. Tā kā man ar dārzkopību tieša sakara nav, uz jautājumiem par dārza plānojumu, kā augus apgriezt, kā pavairot, atbildes nesniedzu. Rekomendācijas varu dot no formas viedokļa.
Apgūstot augu pasauli, māksliniece saprata, ka nav divu vienādu veidu, kā zieds pievienots pie kauslapām, nav divu vienādu veidu, kā pumpurs iznāk no kātiņa – katram augam viss ir atšķirīgi, un, lai to uzzīmētu, ir jāzina detaļas. „Bija virkne dažādu atklājumu. Sapratu, ka dabā viss ir iespējams, bet dārzs kopumā, kā jebkurš mākslas darbs, ir ar savu kompozīciju, ritmu, krāsu saskaņu un formu."
Gundega pasmējās, ka viņai pašai „papīra dārzkopība" ir ļoti pa prātam, jo rokas vienmēr ir tīras, nekas nav jālej, jāmēslo, viss uzplaukst un bagātīgi zied. „Nekas nav nonīcis, sašļucis, kāpuri augus neēd, ar maniem kāpostiņiem viss ir kārtībā."
Grāmatu ilustratore
Visilgāk – 20 gadu – Gundega Muzikante darbojas grāmatu grafikā. Zīmējumus no grāmatām „Strupastīša talcinieki", „Kā ruksītis ciemos gāja" un daudzām citām var apskatīt arī izstādes ekspozīcijā.
– Zīmējot ziedus, jārēķinās ar īstenību; kad ilustrē pasakas, rokas taču ir brīvas? – taujāja skatītāji.
– Galīgi ne, problēmu tāpat ir kā jūra, – atteica māksliniece.
Nosacījumi ir tādi, ka vispirms rūpīgi jāizlasa teksts, jāmēģina nojaust, kādu noskaņu ir iecerējis autors. Uzzīmēt precīzu tekstu nav interesanti, jo precīzi redzēt to, ko lasām, nav saistoši. Grāmatai jāpatīk bērniem, viņu vecākiem, kas tās pērk, jāpatīk izdevējam un autoram. Bez tam ir arī poligrāfijas nosacījumi, tāpēc ilustrēt grāmatu nav tas pats, kas zīmēt gleznu, kur esi brīvs un pats.
– Ilustrēt tautas pasakas varbūt ir vieglāk, bet reālu autoru darbi ir jāsaskaņo, – piebilda Gundega. – Man laimējies, jo autori bijuši labdabīgi un vēlīgi.
Mākslinieces ilustrētie darbi veidoti dažādās tehnikās. Sak', ja reiz ir iespēja, kāpēc neizmēģināt zīmēt ar zīmuļiem, krītiņiem, akvareli, akrilu? Arī kolāža izmantota Gundegas Muzikantes ilustrācijās. – Katrā tehnikā izmantoju maksimālo, ko no tās varu dabūt, – norādīja autore. – Ja tas ir akvarelis – viss plūst, ja akrils – parādu triepienu. Man ir dažādi periodi, nevaru rimties tikai ar vienu tehniku.
Ceļš mākslā
Gundega Muzikante ir beigusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļu. Par šo laiku viņa saka: – Mani vilināja porcelāns, jo tas ir smalkāks par mālu, patika zīmējumi, raksti, porcelāna figūriņas. Pēc tam mācījos Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļā. Specializējos uz grāmatu grafiku. Beidzot akadēmiju, iznāca pirmā grāmatiņa, kas bija milzu tirāžā, jo tika pārtulkota arī krieviski. Kopš tā laika ar nelielu izklupienu dārzkopībā (kas varbūt arī nav dārzkopība) esmu darbojusies kā grāmatu ilustratore. Un vienmēr līdztekus tam esmu gribējusi spēkus izmēģināt animācijā. Rozes Stiebres uzaicinājums ļāva piepildīt arī šo sapni.
Autore: INESE ELSIŅA