– Rīga nekur nav pazudusi, tā ir savā vietā, – teic Daiga Lakotko, kas pirms 14 gadiem nomainīja dzīvi galvaspilsētā pret laukiem. Vecvecāku mājas atrodas Ļaudonas pagastā, arī Daiga kopā ar ģimeni izlēma saimniekot vecmāmiņas mājās. Tā kā māju vēsturiskais nosaukums ir "Caunes", brālim Guntaram pieder SIA "Caunes", bet Daiga izveidoja z/s "Caunes", kas patlaban izmanto ap 100 ha zemes.
Interesējoties par to, kas rīdzinieci Daigu savulaik pamudināja doties prom no Rīgas, uzzināju, ka tas laikam bijis vairāku apstākļu kopums. – Jā, esmu dzimusi un uzaugusi Rīgā, bet nebijām jau dzīvokļa pilsētnieki. Vecākiem Rīgā ir sava māja ar zemi, un, cik atceros, mums bija arī truši. Tomēr dzīves ceļi katru noliek savā vietā, un mūs ar brāli tie atveda uz Ļaudonas pagastu. Atceros, kā toreiz tikko beidzu Latvijas Universitāti, bērni bija mazi, un viņu ģimenē ir trīs. Tolaik mana ģimene dzīvoja Jelgavas pusē tīruma vidū, ne tur ceļa, ne iespēju kurp aizbraukt. Tad nu meklējām ko labāku un atgriezāmies Ļaudonas laukos, kur dzīvojuši vecvecāki. Sākumā mums laukos bija viena aita. Pēc tam parādījās viena govs. Piepirkām klāt teļus, paši izaudzējām piena devējas, tagad to ir ap 50. Ganāmpulks tika izveidots pamazām un pakāpeniski. Sapratu, ka pāris aitu var turēt savai iztikšanai, bet tas nav nekāds ganāmpulks, un nevienam pircējam neinteresē "mazie". Pamazām izaudzējām jērus, aitu pulciņš palielinājās, tagad ganāmpulkā ir ap 80 aitu. Taču ar šo dzīvnieku turēšanu nemaz tik viegli nav. Ja nav pietiekama daudzuma, tad arī nevienu saimniecība īpaši neinteresē, aitu iepircējiem tās var nodot par santīmiem. Tā ka ir jādomā, kā rīkoties, lai viss nebūtu gluži par velti, – pastāstīja z/s "Caunes" īpašniece Daiga Lakotko, kas kopā ar vīru Albertu ir izvēlējusies lauku dzīvesveidu. Lai zaļo dzīvesveidu apvienotu ar iztikas pelnīšanu, izvēlētā lauksaimniecības nozare ir lopkopība. Zemnieku saimniecībā "Caunes" tur aitas un apmēram 50 slaucamo govju, ir arī jaunlopi.
– Slaucamās govis ikdienā dod pienu, un līdz ar to varam saņemt regulārus ienākumus, lai vai kādi tie būtu. Arī bez ES maksājumiem būtu grūti. Laukos jau visu laiku ir jādomā, ar ko nodarboties, lai varētu nopelnīt naudu. Pagājušajā gadā par labākām graudu iepirkuma cenām varēja atviegloti uzelpot graudaudzētāji. Slaucamo govju īpašniekiem ir jārēķinās ar piena cenu, kas nav nekāda augstā, bet šogad tai vismaz ir tendence palielināties. Piens kopš saimniecības pirmsākumiem tiek nodots Jēkabpils piena pārstrādes uzņēmumam. Ziemā piena ir mazāk, līdz ar to arī mazāk naudas, vasarā jau ir labi, – turpināja Daiga.
Abas meitas ir studentes, Evija mācās Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes 3. kursā, bet Sintija ir Ekonomikas un kultūras augstskolas 2. kursa audzēkne. Abas dzīvo Rīgā, un labi, ka nav jādzīvo kopmītnēs, ir vecmāmiņas mājas. Dēls Uldis mācās Ļaudonas vidusskolas 10. klasē, ir labs palīgs lauku darbos.
– Studentiem arī tagad nav viegli, bet, tā kā paši tikām no kredītiem ārā, vairs negribam ar bankām un aizdevumiem saistīties.
Daiga ir apguvusi finanšu ekonomistes specialitāti, skaitļus un rēķinus varētu kārtot pati, bet atzīst, ka grāmatvedībai neatliek laika, un arī nevajag, jo šos pakalpojumus Madonā profesionāli sniedz SIA "Sigas grāmatvedības un ekonomikas konsultāciju birojs".
Jautāta par to, ko audzē, viņa atbildēja, ka kooperējas ar SIA "Caunes", sagādājot lopiem nepieciešamo barību. – Bieži vien izrēķinu, ka pirkt pat ir izdevīgāk nekā audzēt pašiem. Izmaksas ir lielas, un, ja nevar tās atpelnīt, tad nevajag strādāt tikai darba pēc.
Akmens kūts vēl ir tā pati, kas celta vectēva laikos. Tajā lopiņiem jau ir par šauru. Kaut ko var pamazām atjaunot un pielabot, bet vecs paliek vecs, arī roku darba fermā ir padaudz.
Z/s "Caunes" ir izmantojusi arī vairākas atbalsta programmas, piemēram, "Atbalsts jaunajiem zemniekiem". Patlaban saimniecībā tiek īstenots projekts ES fondu un LAP programmā "Lauku saimniecību modernizācija", lai ierīkotu lopiņiem lauku barotavas.
Pie lauku ikdienas ritma jau ir pierasts, bet, ja ļoti sagribas redzēt dzimto pilsētu, Daiga atceras, ka Rīga taču nemaz nav tik tālu.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto