Sen, sensenos pirmsmūžos Dievs dalījis zemes – gan lielām tautām, gan maziņām. Varbūt mana tauta tolaik bija tik maziņa, ka iejuka lielajā burzmā. Viss jau bijis sadalīts, kad Latvietis apjautājies pēc sava stūrīša. „Vairāk man nav, es atdošu tev savējo" – teicis Dieviņš. Kopš tiem laikiem Latvietis par savējo sāka saukt pašu skaistāko, pašu jaukāko zemi gar Baltijas jūru; zemi, kurā iespējams satikt gan ziemeļblāzmu, gan pusdienas svelmi, gan zaļus asnus pavasarī, gan lapu zeltu rudenī – arī neciešamu spelgoni ziemā.
Mūsu Dievzemītes dzīles ir mierīgas, – savas veltes tās izauklē visiem gadalaikiem: meži līdz ar putnu un zvēru bagātību dod mūsu elpai tīru gaisu, tīrumi un jūra mūs spēj paēdināt. Ikvienam mums ir dota iespēja to visu sajust un izbaudīt ar maņām: redzot, dzirdot, izsmaržojot. Laimīgs tas, kurš spēj izbaudīt šīs Dieva dotās sajūtas…
Daudz ko no visa labā pats Cilvēks ir sajaucis, saputrojis un ačgārni izgriezis.
Visbiežāk pats sevī sarausis īgnumu, ļaunumu, alkatību un laiskumu un aiz šo drazu kaudzes vairs nespēj saskatīt savas Dievzemītes bagātīgo skaistumu, nespēj sajust savu zemi caur sirdi – visu neatdalot no politikas, varas dalīšanas kaujām un atsevišķu cilvēku nelietībām.
Mana Latvija ir skaista, mīļa un bagāta. Talantīga un gudra! Pāri mūsu Dievzemītei krustu šķērsu soļojuši lielie tautieši, cits citu stumdīdami uz vienu vai otru pusi… Atstājuši savas asinis uz mūsu zemes, ielējuši tās mūsu priekštečos, līdz šodienai saglabājot gan zilas acis un salmu dzeltenus matus, gan brūno acu mirdzumu zem tumšām matu rotām. Latvietis ir pratis sevī savākt arī atnācēju garīgās un kultūras vērtības. Mēs lepojamies ar arhitektūras šedevriem ap un pie mūsu Daugavas, Gaujas un Ventas, jo tie atrodas uz mūsu zemes. Mūsu sentēvi arvien pratuši kādā drošākā stūrītī no visām varām nosargāt savas svētvietas, tradīcijas, dainas, teikas un pasakas. Tās atkal no jauna uzdīgst pat pēc gadu simteņiem… Un, kamēr tā būs, – būs mums sava – Dieviņa iedotā zeme, kurā mums katram jāsargā, jākopj un bagātāka jādara mūsu valoda, mūsu kultūra. Un jārada jauni Likteņdārzi, jauni Daugavu sargājoši likumi, jāspēj nosargāt dabas dāvāto skaistumu laukos. Neviens cits nesakops pamestos gruvešus, aizaugušos parkus, jā – arī mūsu māju pagalmus.
Citi nedziedās mūsu tautasdziesmas, – mūsu Dziesmu svētkus tikai paši varam nosargāt, un tikai paši nevilšus norausīsim asaru, dzirdot kādu dziedam: „… bet man viņa ir visskaistākā – tik un tā…" Tik un tā!!! Ar visām šīsdienas grūtībām, ar pelēkām rudens debesīm, vēju un lietiem – Latvijas valsts Dzintarjūras krastā svin savu dzimšanas dienu! Dieviņš mums iedevis šo zemes stūrīti svešu tautu krustcelēs; – mums tas jāmīl, jāsargā un jākopj. Caur sirdi… Un karogs jāizkar, un himna jādzied, un svecīte jāiededz pašam savā dvēselē. Neviens cits to nevar mūsu vietā izdarīt…
Latvijā šodien dzīvo dažādu tautību ļaudis. Savu Tēvzemi katrs sajūtam savā sirdī.
Es šodien gribēju pastāstīt par savējo.
Autore: ĀRIJA BĒRZIŅA
Meirānos