Cilvēka dzīvi tāpat kā fabulu vērtē nevis pēc tās garuma, bet gan pēc satura, un liekas, ka zīmīgākais tās satura rādītājs ir dzīves galā – tas, kas aiz cilvēka paliek šajā saulē.
Ar īsta dižozola taktiku – nečīkstot, neliecoties, bet lūstot uzreiz (laikus negriežoties pie viņam gan tik svešās medicīnas), noslēdzies PĒTERA JUSTA dzīves ceļš.
Viņam bija laimējies piedzimt (1939. g.) Rēzeknes apriņķa Varakļānu pagasta Bokānos goda ļaužu Antona un Agneses, tālā apkārtnē izslavēta amatnieka un čaklas saimnieces, ģimenē kā trešajam tēva dēlam, un nevis tā kā pasakās – divi gudri, trešais… Gluži pretēji – Pēteris bija apveltīts ar īpašu godīgumu, nosvērts, ar prasmīgām rokām un sevišķu darba tikumu. Viņam šķīrās visi darbi.
Pēc Varakļānu vidusskolas un Rīgas zivju nozvejas tehnikuma pabeigšanas trīs gadi aizvadīti uz zvejas kuģa, kas šķēla viļņus tālās jūrās. 1963. gadā bangojošos jūras ūdeņus nomainījis pret mierīgāku, bet smalku un precīzu darbību – pulksteņmeistara amatu Viļānos. Atdzīvinot pulksteņu smalko zobratiņu mehāniskās sirsniņas, pagājuši 19 gadi, kas prasījuši acīm lielu saspringumu. Lai saudzētu redzi, Pēteris izvēlējās citu darbu turpat Viļānos – pieminekļu darbnīcā, kur, ar savu rasētājmākslinieka vērienu iekaļot burtus, mēmie akmeņi tika pārvērsti pieminekļos. Šai nodarbei tika veltīti 4 gadi.
Pēdējo 21 darba gadu uzņēmies rūpes par Varakļānu pilsētas iedzīvotāju labklājību, pildot dzīvokļu saimniecības meistara pienākumus.
Savos nodzīvotajos 68 mūža gados Pētera Justa darbīgās, patiesi zelta rokas aiz sevis atstājušas īstu koka darbu muzeju ne vien savās mājās, ne vien Bokānu informācijā, bet arī darbavietā un daudzās radu un draugu mājās.
Būdams akurāts, precīzs un prasīgs, ar savu priekšzīmi audzinājis, uzmundrinājis ne tikai savu ģimeni, bet arī līdzgaitniekus, darbabiedrus, draugus, īpaši sava vaļasprieka līdzdalībniekus – mednieku biedrības "Tinis" biedrus – medniekus un makšķerniekus.
Ar savu aso uztveri, redzīgumu, dedzīgumu, ar dzirkstošo humoru iemantojis apkārtējo ļaužu cieņu, draudzīgu attieksmi, popularitāti. To apliecina darba un medību biedru sirsnīgā atsaucība, rūpējoties par drauga izvadīšanu pēdējā gaitā, gādājot par mūža mājas vietu, aiznesot, aizvedot un ar medību bisēm izšautām goda zalvēm atvadoties. Ar skaistiem svētīgiem dievvārdiem no mājām līdz kapsētai bēru gājienā līdzejot, viņu pagodināja diakons Antons Justs. Un tik daudz pavadītāju – gandrīz kā kapusvētkos – gan skolas, gan darba, gan medību biedru, gan draugu, kaimiņu, radu, pilsētas iedzīvotāju sirsnīgie pateicības vārdi un ziedu klēpji, sagulstot uz Pētera kapa kopiņas, kas pārvērtās ziedu kalnā, arī ir liecība par dzīves bagātību.
Mūsu ikviena atmiņās Pēteris dzīvos ar mums, kamēr būsim šaisaulē. Pateicoties par viņa mūžu, vēlam vieglas dzimtās zemes smiltis un Dieva mieru.
Radiniece DZIDRA
Bokānos