„Lāčplēsis" – šis vārds mūsu tautai parādās jau tās teikās, un šai vārdā ir nosaukts Andreja Pumpura latviešu tautas eposs.
Lāčplēša vārds ir karogā pirmajai Atmodai, kad Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Fricis Brīvzemnieks un vēl citi jaunlatvieši šo vārdu paceļ tautas karogā.
Šis vārds tiek lietots visur, kur vajag Lāčplēša gara.
Kas tas ir – Lāčplēša gars? Tā ir mūsu tautas īpašība, kura aizstāv savus tuvākos, savas ģimenes, savu tautu un vēlāk – valsti.
Lāčplēša gars ir kā vairogs pret visām negācijām un pret visiem tiem pelavu vīriņiem, kas klanās svešām varām. Tas ir vairogs tur, kur ir jāaizstāv mūsu tautas intereses.
Lāčplēša garam ir bijis kur izpausties, un daudzas reizes tas arī ir izpaudies.
Kad Pirmajā pasaules karā vācu armija pārnāca Daugavu un tuvojās Cēsīm, kāds latviešu virsnieks iegāja Cēsu ģimnāzijā un vecāko klašu puišiem teica: „Latvija briesmās!" Un tepat no Ūbānu pilskalna apkārtnes nākušais vēlākais dzejnieks Jānis Medenis pirmais piecēlās un teica: „Ejam!" Un neliela grupa zēnu, kas izveidoja skolnieku rotu, apturēja lielu vācu armijas profesionālu karotāju vienību pie Cēsu vārtiem.
Šie puikas noturēja Cēsis dažas dienas, būtībā tikai dažas stundas – tik, lai palīgā pienāktu igauņu bruņuvilciens un vāciešus apturētu pie Liepas.
Lūk, Lāčplēša gars dažos cilvēkos un nelielā cilvēku grupā toreiz izšķīra Latvijas likteni.
Latvijai grūtajos vēsturiskajos apstākļos starp diviem lielajiem dzirnakmeņiem – carisko Krieviju un ķeizarisko Vāciju, kad viena latviešu armijas daļa bija Krievijā un otras vēl nemaz nebija, pulkvedis Jukums Vācietis aiz Lāčplēša vairoga „tirgojās" ar Ļeņinu un no Ļeņina iztirgoja solījumu: „Ja latviešu strēlnieki boļševikiem Krievijā palīdzēs uzvarēt un sagraus cara impēriju, tad Krievijas boļševiku vara atļaus Latvijai būt brīvai no Krievijas žņaugiem, atļaus nodibināt suverēnu Latvijas valsti, ar iekārtu, kādu pati tauta izvēlēsies."
Būdams liels kara speciālists, Jukums Vācietis saprata, ka 50 000 tā saucamo latviešu sarkano strēlnieku vieni nevarēs sagraut 500 reizes lielākās cara baltgvardu armijas pulkus. Ja arī strēlnieki palīdzēs to izdarīt, nav izredžu pēc šī pilsoņu kara kādam dzīvam atgriezties Latvijā.
Tātad nav ko mānīt savus karavīrus, un, tos uzrunājot, Vācietis teica: „Dēli! Pēc 700 gadiem nu ir reize, kad ir izdevība Latviju izraut no svešu impēriju ķetnām, bet tas maksās dārgi. Uz Latvijas brīvības altāra būs jāziedo visas jūsu jaunās dzīvības. Vai tādam upurim jūs esat gatavi? Kas baidās, brauciet mājās! Es palieku."
No 50 000 divi tūkstoši aizbrauca mājās, 48 000 palika ar Jukumu Vācieti. No vēstures mēs zinām, ka pulkveža prognozes bija pareizas, dzīvi palika 9000 un tos arī lielāko daļu 1937. gadā nošāva, arī Jukumu Vācieti.
Bet 1921. gadā tā bija iespēja tirgoties ar Ļeņina Krievijas sociālistisko valsti par miera līguma nosacījumiem, kuros sociālistiskā Krievija parakstīja apsolījumu uz mūžīgiem laikiem atteikties no Latvijas zemes, mantas un tautas.
Kā mēs zinām, vēsturē šie solījumi ilgi netika turēti. Nesen šos solījumus mūsu pašu Saeima ignorēja, jo nebija Lāčplēša gara mūsu Saeimas vīriem, un Abreni viņi iztirgoja.
Mēs zinām, ka ļoti daudz Latvijas mežu un lauksaimniecības zemju jau ir iztirgots ārzemniekiem. Lūk, mums pašiem arī pietrūkst Lāčplēša gara, un par „zārka naudu" esam svešiniekiem pārdevuši savu sentēvu, savu vectēvu nolīstos tīrumus un mājvietas, jo pietrūcis Lāčplēša gara.
Lāčplēša garu vajag katram, ne tikai valdībai.
Vajag ģimenē, darbavietās, aizstāvot savus darbiniekus, vajag novadu domēs.
Arī mūsu Madonas novada domei ir jābūt ar Lāčplēša garu, kad jāaizstāv novada intereses, mazās skolas, kad Ļaudonas vidusskolā jāaizstāv vecākās klases, jo nāks labāki laiki, kad būs vairāk bērnu un šīs skolas būs vajadzīgas.
Lāčplēša gars ir jāprasa, nevis jālūdz. Tas jāprasa no katra, kas ir atbildīgs par kaut ko mūsu dzimtajā zemē.
Šodien pēc koncerta jūs iesit mājās ar domu, ko pauž novada skaistā dziesma „Nevis slinkojot un pūstot". Ar šīs dziesmas Lāčplēša garu lai paiet viss nākamais gads!
Jurjānu Andrejs rakstījis vēl kādus pravietiskus vārdus:
„Kas naidniekam visbargākam
griež droši krūtis pretī
un nepadodas lēti –
Tas īstens latvietis."
Lai šī Andreja Jurjāna doma mūs iedvesmo un palīdz dzīvot!
Arta Kumsāra runa 2010. gada 11. novembrī Madonas kultūras namā Lāčplēša dienai veltītajā koncertā