Pagājušajā nedēļā noslēdzās Madonas novada pašvaldības izglītības programmu konkursā atbalstītais projekts „Nevienā pulkstenī nav ierakstīts – pārdomu laiks" (S. Radiņa), kura ietvaros nodarbības Madonas reģiona sociālajiem darbiniekiem vadīja ģimenes psihoterapeite Iveta Gargurne.
Par to, kas paveikts šo nodarbību laikā, Iveta Gargurne pastāstīja: – Strādāju ar sociālajiem darbiniekiem kopš maija. Pavisam bija piecas nodarbības un jāteic, ka Madonas novada pašvaldība ir pelnījusi uzslavu, jo atvēlēja finansējumu saviem darbiniekiem, kam patiešām arī pašiem vajag prast atjaunot spēkus ārpus grūtā un saspringtā, psiholoģiski smagā darba, ko viņi ikdienā veic. Šobrīd gan jāsecina, ka piecas tikšanās reizes ir par maz. Cerams, ka nākotnē tiks meklēta iespēja iesākto turpināt. Šo nodarbību laikā ieraudzīju, ka cilvēki ir izslāpuši pēc runāšanas, savas dzīves dzīvošanas. Acīmredzot ikdienā sociālie darbinieki vairāk izdzīvo citu cilvēku dzīves un problēmas nekā savas. Šīs nodarbības bija kā sava veida dvēseles inventarizācija. Šim procesam nevajadzētu beigties, to var darīt arī pats ikdienā. Varēja pat redzēt to brīdi, kad sociālie darbinieki aprada ar notiekošo nodarbībās un ļāvās procesam.
Psihoterapeite atklāja, ka galvenā nodarbību doma bija sociālajiem darbiniekiem strādāt ar sevi, visu problēmu gūzmā neaizmirst par savu dzīvi. Nav noslēpums, ka visas palīdzošās profesijas sevī ietver nemitīgu došanu un tikai retu reizi – saņemšanu pretī. Tāpēc šo profesiju pārstāvjiem pašiem ir nemitīgi jāaug, jābūt stipriem, jādara kaut kas ar sevi, jo pretējā gadījumā neko dot viņi nevarēs.
– Katru reizi uz nodarbību ierados mazliet ātrāk, tad varēju vērot, kā sociālās darbinieces pārrunā organizatoriskas lietas. To paklausoties, sapratu, cik daudz šīm sievietēm jāzina, jādara, jāorientējas likumdošanā, jātiek galā ar cilvēkiem, kas bieži vien ir destruktīvi savā uzvedībā. Apbrīnojami, ka viņas ar to var tikt galā. Protams, sociālais darbinieks arī ir tikai cilvēks ar savām rūpēm, ģimeni, veiksmēm un neveiksmēm. Es neapgalvoju, ka psihoterapija ir vienīgais pareizais veids, kā cilvēkam kopt savu dvēseli. Iekšēju sakārtotības izjūtu var gūt arī, ejot baznīcā, sevi izsakot hobijos vai kā citādi. Visām šīm darbiniecēm ir nepieciešamas supervīzijas, kad viņas var runāt par piedzīvotajiem gadījumiem darbā, saņemt no kolēģiem palīdzību, jo no malas bieži vien var ieraudzīt ko vairāk vai ātrāk atrast risinājumu. Būtu brīnišķīgi, ja valstī būtu politika, ka šāds pakalpojums sociālajiem darbiniekiem ir pieejams biežāk. Nodarbībās pielietojām dažādas psihoterapijas metodes – strādājām ar smilts spēli, taisījām savas smilts bildes, lelles „dvēseles māsas", daudz runājāmies, veicām dažas meditācijas, vizualizācijas, zīmējām. Katram bija iespēja atklāties tik, cik to grib. Grupā bija daudz savā starpā pazīstamu cilvēku, kas ne vienmēr ir ērti, bet sociālās darbinieces tomēr sarada ar nodarbību ideju un cita ar citu, – prieku par iespēju strādāt ar atsaucīgu grupu neslēpa Iveta Gargurne.
– Domāju, ka pats lielākais ieguvums no šīm nodarbībām, ko sev līdzi aiznesīs sociālās darbinieces, būs prieks. Ļoti ceru, ka pēc šīm piecām tikšanās reizēm sociālajām darbiniecēm būs radies vismaz kāds pārdomu temats. Pati viņām varu novēlēt spēku, jo tā nepieciešams neaptverami daudz, – viņa vēlēja.
Šis projekts tapa, pateicoties Madonas novada pašvaldības izglītības programmu konkursam, kurā Madonas novada sociālā dienesta sociālā darba un rehabilitācijas daļas vadītāja Rudīte Kumsāre pieteica arī šo projektu.
– Ja sociālais darbinieks ierauga, ka ir ne tikai cipari, pabalsti, dalāmās pakas, viņš to varēs nodot arī tālāk. Ar Ivetu jau iepriekš esam labi sastrādājušās. Pirmā sadarbība mums bija 2006. gadā, kad risinājās projekts „Stūrakmens", jau tad cilvēki par Ivetu teica atzinīgus vārdus. Šobrīd meklējam iespējas, kā psihiatre spētu strādāt arī ar Madonas cilvēkiem regulārāk, jo iedzīvotājiem šāds speciālists ir nepieciešams, lai ir, pie kā vērsties. Krīzes situācijā nonākušajiem ir jāstrādā ar sevi – nevar tikai dalīt viņiem putraimu pakas. Līdzīgi kā teicienā par zivs vai makšķeres došanu – cilvēkiem pašiem ir jāsaprot, kur to zivi meklēt, – norādīja Rudīte Kumsāre.
Ērgļu novada sociālās palīdzības organizatores Dzidra Riekstiņa un Signe Masaļska dalījās iespaidos par nodarbībām: – Pateicoties Madonas novada sociālā dienesta darbinieču sapratnei un atbalstam, nodarbības varējām apmeklēt arī mēs – Ērgļu un Cesvaines novada sociālās darbinieces. Mums ir prieks par tikšanos ar bijušajām kolēģēm. Nodarbībās diskutējām par to, kas ir ģimene un kādas tās ir. Tika izspēlēta spēle, kā katrs no ģimenes locekļiem jūtas, piemēram, alkoholiķa ģimenē. Kas dod mieru, kas ir profesionālā „izdegšana", un vai mums tā draud? Izpildījām dažādus testus, lai noskaidrotu, kā jūtamies. Uzzinājām, kā katru dienu atrast laiku pašām sev. Katru nodarbību sākām ar dialogu par to, kā jūtamies un kas interesants pēdējā laikā noticis katra dzīvē, bet beidzām ar pasaku, kas lika mums atrasties un izjust lielu mežu, klusu pļavu, strauta čalošanu un tamlīdzīgi. Šīs izjūtas nav iespējams aprakstīt, tās vajag just. Paldies visiem ar projektu saistītajiem darbiniekiem un lektorei Ivetai Gargurnei!
Arī pārējās sociālās darbinieces atzina, ka darbs sociālajiem darbiniekiem patiešām nav no vieglajiem, tāpēc nodarbības bija tāds kā atslodzes laiks, kurā varēja iepazīt gan katra sevi, gan cita citu kā kolēģi. Lielākoties tomēr sociālā dienesta klienti pie darbiniecēm nākot ar negatīvām emocijām, tāpēc viņām jābūt savāktām. Lai būtu iespējams ievērot sociālo darbinieku goda kodeksu un izturēties pat pret negatīvākajiem klientiem ar cieņu, ir jābūt, no kā pasmelties pozitīvās emocijas pašām.
Autore: LAURA VOITIŅA
Foto no personiskā arhīva