5. novembrī Praulienas skolas bibliotēkas zāli atkal izgaismoja pēcpusdienas saule. Šķiet, ka tā īpaši jūt tos mirkļus, kad šeit pulcējas praulēnieši, lai klausītos dzeju, mūziku, izgodātu kādu no sava pagasta cilvēkiem, un pati it kā iesaistās pasākuma norisē.
Šoreiz par iemeslu bija novada dzejnieces Dzidras Bogatirevas jubileja, bet svētkus svinēja viņas dzeja – gan goda krēslā vietu bija atradusi dzejas grāmatiņa, gan Saikavas pašdarbības teātra dalībnieku acīs, vārdos un sirdīs, pateicoties režisores Aijas Špures ieguldītajam darbam, tā atdzīvojās un meklēja ceļu uz klausītāju dvēselēm.
Bērnu dienu vārdi kopā ar ganu Kranci izskrēja tepat apkārtējās pļavu pļavas, kamēr no drumstalām tika lasīti kopā lielie sapņi. Satikta saule ar izirušu gaismas bizi, puķēm piebērtā ceļmalā kā uz vecmāmuļas raibās segas pasēdēts launagā. Tika smagi kāpts pār tikko uzartām vagām, pamanīti ķirši baltos ziedos, iets ilgi pa Tēvu zemi, ņemot prieku aiz rokas, un satikts pārdomu laiks – balts svētvakars.
Dvēsele sapņotāja iet ilgi un meklē atbildes uz jautājumiem: kur paliek gadi? Varbūt tie nobriest rudzu vārpās, sabirst pīpeņu kausos… Bet varbūt dzejniekam tie ir vārdi, kas izaug no zemes…
Jāteic liels „paldies!" Ingai Avišānei, Diānai Dzenei, Inetai Pūdriķei, Artūram Grandānam, Vilnim Karlsonam, kas palīdzēja dzejai izstaigāt atmiņu ceļus mūzikā un atdzīvoties Valdas Otvares fotomirkļos.
Noskaņas, dabas vārdi, kas savērti krellēs, ne tikai pieaugušajiem, bet arī mazajiem klausītājiem un lasītājiem – par tiem varam pateikties Dzidrai Bogatirevai. Sveicienus no pagasta pārvaldes dāvāja Valdis Gotlaufs, viņš uzteica autori kā īstu darba cilvēku, kas visu cenšas paveikt tā pamatīgi gan savā darba mūžā, gan saistībā ar kultūras dzīvi, kas ieklausās, pamana, uzkrāj novēroto sevī un tad labprāt dalās tajā ar apkārtējiem, nodod nākamajām paaudzēm. Kultūras dzīves organizētāja Sarmīte Lazdiņa lasīja apsveikuma vārdus no Mārcienas teātra kopas „Skabarga", Madonas Grāmatu draugu biedrības vadītāja Beāte Ozoliņa uzteica Dzidras muzikālās prasmes un nodēvēja viņu par cilvēku – orķestri, Oļģerts Skuja pateicās par sadarbību ar „Pieskāriena" lappusīti un vēlēja rakstīt arī tajos brīžos, kad nemaz nerakstās. Daudz laba vēlējumu un rudens ziedu autore saņēma no sava pagasta ļaudīm, tuvākiem un tālākiem draugiem.
Saulei nevajadzēja īpaši pūlēties, tikai būt klāt, jo siltuma šai pēcpusdienai bija atliku likām.
Dzejas vārdiem līdzi izstaigāja SARMĪTE RADIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto