Izlasījām Daiņa Īvāna rakstu „Neved mani uz Gaiziņu!" (30. oktobra „Starā"). Runa nav par Gaiziņu, bet par tā saucamo Lido kalnu un vienu Gaiziņkalna nogāzi.
Gaiziņkalna dabas parkā var atrast vairākas skaistas, labi uzturētas viesu mājas, to starpā Čaka mājas „Pelādes", „GaiziņStaru", „Abrienas", „Piekūnus" un citas, kurās nav ne milzu nauda izdota, ne apkārtējā daba bojāta. Gaiziņkalna piekājē mājas – „Lejas Gaiziņi", tāpat kā tornis galotnē, ir padomju laika butaforijas.
Šeit arī Gaiziņkalns pats, tā nogāzes Dāmu paradīze, Ošu grava un Rietumnogāze ir dabiskas. Varbūt pārmērīgi, jo kādreiz tā saucamais „Birzēm rotātais Gaiziņš" padomju laikā tika apstādīts ar lieliem skuju kokiem, lai noslēptu toreiz plānoto raķešu bāzi. Tātad liela daļa dabas parka ir mākslīgi veidota.
Skatu tornis ir avārijas stāvoklī, šī radio bāka tā arī netika pabeigta, uzlabota vai gāzta. Kaut gan uz torņa trijās valodās ir uzraksts, kas brīdina nekāpt, regulāri tiek izlauztas sienas, lai „drosmīgie" tomēr riskētu.
Gaiziņa apkārtnē ir liela konkurence starp viesu mājām, un saprotams, ka cilvēki mēģina darīt, ko var, lai uzbūvētu atrakcijas, kas apmierinātu mūsdienīgu cilvēku vēlmes apmeklēt konkrētas vietas, piedāvātu kaut ko īpašu. Lai arī kā gribētos, ka cilvēkiem pietiek ar skaistu dabu, mierīgām pastaigām un svaigu gaisu, diemžēl mūsu pašreizējā sabiedrībā ir reti sastopami rakstnieki, intelektuāļi vai miera meklētāji, kas vēlētos tādu atpūtu un var atļauties par to maksāt.
Man bieži ir zvanīts un prasīts: „Kādas jums ir atrakcijas?" Mana atbilde tādos gadījumos ir nemainīga: „Vai tad ar Gaiziņkalnu, Latvijas augstāko punktu, nepietiek?"
Miljonāri, te dzīvojot, nekļūsim. Manuprāt, pamata problēma ir tiem, kuri grib San Moritz no padomju drupām.
Paldies Dievam, ir jaunieši, kas šo vietu novērtē, kaut gan par mierīgiem atpūtniekiem tos nevarētu saukt. Jaunieši te nāk priecāties un labprāt izmanto nebojāto un neuzlaboto nogāžu ziemas priekus.
Latvija ir maza, tomēr to apmeklē daudzi tūristi, kas labprāt atbrauc arī uz Gaiziņu un par to priecājas.
Gaiziņš ir latviešiem nozīmīga vieta, diemžēl stāvoklis atspoguļo tā ēnā tērpto valsti un tautu.
Dažiem atpūtas kompleksiem konkurences dēļ ir tendence sacensties, nevis sadarboties. Jautājums ir diezgan sarežģīts, un vienkāršas atbildes te nav, bet pamatā ir cīņa starp vietas un skaistas dabas saglabāšanu un pārlieku komerciālismu. Ir jārod kompromiss, jo vairāk grib komercializēties, jo vairāk daba tiks postīta.
Principā Dainim piekrītu, ka viena daļa Gaiziņa un apkārtne ir izpostīta, bet man liekas – „neved mani uz Gaiziņu" īsti neatbilst patiesībai un neattiecas uz visu Gaiziņu kopumā.
Daini, nākamreiz, kad pastaigājies pa dabas taku, ienāc arī pie mums!
Autori: GUNDEGA un VARIS ZĀNI