(Turpinājums no 14., 19., 23. oktobra numura)
Droši, ka zināt, – neformālais sveiciens „čau", ko sarunā ar draugiem bieži izmantojam gan sasveicinoties, gan atvadoties, nācis no itāļu valodas.
Vārds cēlies no venetu valodas un nozīmē „esmu jūsu vergs", bet vēlāk tas izplatījies itāļu valodā. Leģenda vēsta, ka pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad Itālijā uzturējies latviešu mākslinieks Niklāvs Strunke, tieši viņš piesavinājies un Rīgai uzdāvinājis šo itālisko sveicienu.
Mākslinieku paradīze
Ne viens vien mūsu mākslinieks Itālijā smēlies sauli un darbaprieku. Teodors Zaļkalns, Voldemārs Matvejs, Ludolfs Liberts, Eduards Kalniņš, nemaz nerunājot par jaunāko laiku māksliniekiem. Tas, kas Itāliju dara pievilcīgu gleznotāju acīs, vispirms, protams, ir apgaismojums. Spilgtā saule, maigais klimats sniedz citu koloristiku, Itālijā tveramais krāsu spektrs burtiski atjauno autoru māksliniecisko vērojumu.
Klausoties stāstījumu par Ziemeļitālijas vietām, apziņā aizķeras fakts, ka viens no pirmajiem profesionālajiem latviešu tēlniekiem Teodors Zaļkalns, pavadot laiku Florencē, esot izrakumos atradis etrusku laika vāzīti un atvedis to sev līdzi uz Latviju. Ziemeļitālija ir pilna ar etrusku laika liecībām, tās tveramas Pizā, Lukā, protams, Volterrā, kas uzlūkojama teju par etrusku laika muzeju.
Etrusku liecības
Ap 800. gadu pirms mūsu ēras etruski apdzīvoja Itālijas rietumu daļu, ko sauca par Etrūriju. Viņi bija lieliski tirgotāji, zemkopji, aktieri un inženieri; pirmie Itālijā tie izveidoja mazo pilsētvalstu civilizāciju. Romieši pēc etrusku pakļaušanas pārņēma daudzas viņu paražas, arī gladiatoru cīņas un kaujas ratu sacīkstes.
Braucot cauri Toskānas apgabalam, ļaujamies agrākās etrusku teritorijas vienreizībai. Volterrā, kas atrodas kalna galā, apskatām arheoloģijas muzeju – vienu no vecākajiem muzejiem Eiropā. Volterras un šī muzeja ikona ir skulptūra „Klusā vakara ēna" – izstiepta zēna figūra, kas ir visas pilsētas emblēma.
Muzejā skatāmās etrusku skulptūras visas atveidotas pusguļus. Pozas ir it kā vienādas, toties seja katrai skulptūrai ir individualizēta. Drēbes etruski glabāja lādēs (gluži kā latvieši). Apbedījumi notika apaļās istabās, ko cirta klintīs. Etruski pazina ārstniecības augus, zināja zobu protēzes. Etrusku dievi bija līdzīgi romiešu dieviem. Viņi tulkoja zibeņus, pareģoja nākotni pēc dabā novērotajām parādībām. Diemžēl šai tautai nebija savas literatūras, cilvēces literārajā atmiņā etruski palikuši nedaudz caur Dantes „Dievišķās komēdijas" lappusēm.
Alabastra apstrādes centrs
Volterra ir alabastra ieguves vieta. Alabastrs ir smalkgraudains minerāla – ģipša paveids. Ir kalcīta alabastrs un ģipša alabastrs, mūsdienās termins „alabastrs" apzīmē smalkgraudainu, cēlas krāsas ģipsi. Šo materiālu izmantoja jau senatnē, piemēram, Sīrijā 4. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras vai Mezopotāmijā 3. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.
Ģipša alabastru atrod arī Anglijā, kur tas 15. gadsimtā izmantots altāru un svētbilžu izgatavošanā. Nozīmīgas alabastra atradnes ir Itālijā, Toskānā, kur to nereti iegūst pazemē izvietotajās raktuvēs (Volterras rajonā). Visizsmalcinātākais alabastrs tiek atrasts Kastelinā (Castellina), un tas jau viduslaikos tika sūtīts izcilākajiem Florences meistariem skulptūru izgatavošanai.
Mūsdienās alabastru joprojām izmanto greznu baznīcas piederumu izgatavošanā, kā arī namu kāpņu telpu noformēšanā – kāpņu margu un dažādu rotājumu izgatavošanai. Alabastrs ir mīksts un no tā viegli izgatavot krāšņus rotājumus. Tai pašā laikā tas šķīst ūdenī un to nevar izmantot rotājumiem, kas paredzēti ārtelpām. Alabastra lampas, rotaslietas, dārglietu lādītes un citi izstrādājumi Volterras veikaliņos bija iegādājami par visai pieņemamām cenām. Latviešu tūristiem turpmāk jo daudziem uz naktsgaldiņa būs iespēja iedegt smalku, gaisīgu alabastra lampiņu.
Autore: INESE ELSIŅA
AUTORES foto