Arī Cesvaines novadā tāpat kā visur to cilvēku skaits, kas griežas pēc palīdzības sociālajā dienestā, diemžēl ar katru mēnesi pieaug. Sarūk darbavietu skaits, cilvēks paliek bez darba un pat bez minimāliem iztikas līdzekļiem. Labi, ja vēl ir kaut kas dārzā izaudzis vai kūtī kāds lopiņš. Bet ja nav nekā?
– Septembrī, piemēram, trūcīgās personas statuss no jauna piešķirts 75 cilvēkiem, un no gada sākuma (21. oktobrī. – B. M.) tas sasniedzis jau 706 personas, – stāsta Cesvaines sociālā dienesta vadītāja Daina Markevica. – Ja runājam par cilvēku noskaņojumu, tad jāsaka, ka pirmais sašutums laikam ir pāri, cilvēki ir nedaudz tā kā samierinājušies, pielāgojušies apstākļiem. Vismaz man tā šķiet. Nu nav pie mums kā Francijā, kur iedzīvotāji iziet ielās un taisa bunti.
Iespējas palīdzēt ierobežotas
– Situācija tiešām ir smaga, bet arī mūsu iespējas palīdzēt ir ierobežotas. Šogad sociālajiem pabalstiem no pašvaldības budžeta ir atvēlēti 46 210 latu – tas ir par 15 tūkstošiem vairāk nekā 2009. gadā. Pusi no garantētā iztikas minimuma pabalsta, kas šobrīd pieaugušajam ir 40 latu, bet bērniem – 45 lati, un vienu piekto daļu no dzīvokļa pabalsta sedz valsts. Tas, protams, ir atspaids pašvaldības budžetam, bet vajadzība pēc palīdzības ir daudz lielāka. Piemēram, pirms kāda laika mēs pieprasījām ap 3000 pārtikas paku gadā, tagad tas ir krietni par maz. Nezinu, kā citur, bet cesvainieši, kam ir trūcīgās personas statuss, šo palīdzību nenopeļ un ļoti labprāt reizi mēnesī saņem Eiropas Komisijas finansētās pārtikas programmas pārtikas pakas, kurās ir 2 l piena, 500 g ātri pagatavojamo auzu pārslu, 1 kg četrgraudu pārslu, 500 g griķu pārslu, 400 g pankūku miltu, 200 g vājpiena pulvera. Tā kā esam saņēmuši arī nelielu palīdzību no vācu draugiem Metmanā, līdzi vēl iedodam arī pa kādam saldumiņam, –
par iespējām palīdzēt trūcīgajiem stāsta sociālā dienesta vadītāja.
– Cenšamies palīdzēt trūcīgajiem arī ar dzīvokļa pabalstu. Tas gan nav liels – 30 latu gadā -, tomēr vismaz kaut kāds atbalsts. Viens par to iegādājas malku, cits kaut mazumiņu nomaksā par centralizēto apkuri „Cesvaines siltumam". Jauns palīdzības veids trūcīgajiem šogad ir dāvinājuma karte no „Latvenergo" par elektrību 500 kW, kas, taupīgi dzīvojot, ir atspaids ilgākam laikam.
Ļoti atbalstāma ir tā saucamo stipendiātu programma. Oktobrī, piemēram, Cesvainē ir nodarbinātas 24 personas, galvenokārt pie labiekārtošanas darbiem. Cenšamies palīdzēt arī veciem vientuļiem ļaudīm – piegādāt viņiem maizīti, zāles vai nokļūt pie ārsta. Mums ir ļoti laba sadarbība gan ar novada bāriņtiesu, ar ko kopīgi braucam mājapmeklējumos, gan ar visiem trim ģimenes ārstiem, tāpat aptiekām. Kaut kā visi kopā mēģinām situāciju atvieglot tiem, kuriem klājas visgrūtāk.
Obligāts nosacījums – līdzdarbošanās
– Bet nav jau gluži tā, kā kāds no malas iedomājas: uzraksti iesniegumu, un palīdzība garantēta, – stingri nosaka Daina Markevica. – Mēs jau pašā sākumā brīdinām: vispirms kopīgi paskatīsimies visus dokumentus, tad redzēs, kā varam palīdzēt. Lai velti nelolo ilūzijas, ka viss pats no sevis atrisināsies. Bez tam, ja trūcīgās personas statuss tiek piešķirts, arī pats palīdzības saņēmējs nedrīkst sēdēt rokas klēpī salicis un neko nedarīt, obligāts nosacījums ir līdzdarbošanās. Lai nebūtu tā, ka tikai gaida no sociālā dienesta, bet no savas puses nekādu centību neizrāda sava dzīves līmeņa uzlabošanai. Pirmkārt jau rosinām, lai arī cik tas sarežģīti būtu, meklēt kādu darbiņu. Nu kaut vai kaimiņam aiziet palīgā malku sagatavot, ražu novākt vai vēl kaut ko palīdzēt, nopelnīt kaut pāris latu.
– Katram jau tā situācija ir atšķirīga – viens jāskubina uz tīri elementārām lietām – sakārtot savu mājvietu, vidi, kurā viņš dzīvo, citam prasām rūpīgāk sekot līdzi bērnu gaitām skolā un pildīt savus vecāku pienākumus, vēl citu mudinām sakārtot dokumentus, – sarunā iesaistās Judīte Mihejenko, kas sociālajā dienestā darbojas ar ģimenēm un bērniem. – Reizi nedēļā uz Cesvaini brauc psiholoģe Inese Putniņa. Viņa palīdz gan ģimenēm rast risinājumu konfliktsituācijās, gan bērniem, kuriem radušās problēmas skolā vai mājās, tāpat viņa strādā arī ar vardarbībā cietušajiem bērniem. Un nav jau gluži tā, ka mūsu darbā dominē tikai tas negatīvais. Ir arī pozitīvi momenti. Prieks, ka cilvēks attopas, sāk pārvērtēt situāciju, kurā nokļuvis, un dzīvot citādāk. Vēl lielāks gandarījums ir, ja kādam izdodas atrast darbu.
– Negāciju mūsu darbā pietiek, bet mēs viena otru atbalstām (patlaban Cesvaines sociālajā dienestā strādā četri darbinieki – Daina, Judīte, Inese, arī sociālā darbiniece Ieva Apfelberga. – B. M.). Jāspēj arī pašām ieraudzīt pozitīvo, lai tas būtu kaut mazumiņš, kaut vai sakārtota māja un glīti saklātas gultiņas vietā, kur kādreiz nebija, kur kāju nolikt, – atzīst Daina. – Bez tam pozitīvi uzlādē arī tikšanās ar kolēģiem. Nesen bijām pie Ērgļu kolēģēm, skatījāmies, kā viņas strādā. Mūs ļoti interesēja zupas virtuve, jo jau ilgāku laiku domājam, kā šo ieceri īstenot Cesvainē. Prieks, ka madonieši mūs uzaicina uz supervīzijām. Katra šāda tikšanās atnes jaunas nianses un palīdz darbā, – atzīst Daina Markevica.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto