Šur tur Latvijā sniegs jau bija paviesojies, bet Madonā savu degunu tā kārtīgi tas pabāza tikai vakar. Tā gan pietika, lai radītu raizes autovadītājiem un gājējiem, bet nebija pietiekami, lai ļautu bērniem tā kārtīgi izpikoties un velt sniega cietokšņus.
Ja runājam par pikošanos, savstarpēja apmētāšanās ar vārdiem, apzīmējumiem, apgalvojumiem šobrīd ir centrālā jaunievēlēto Saeimas deputātu nodarbe.
Dīvaini, ka koalīcijas veidošanas laikā tās partijas, kuras, kā vakar noskaidrojām, arī veidos valdību, nebeidz cita citas biedrus apvainot dažādos grēkos. Redz', „Visu Latvijai!" ir radikāļu organizācija, kas iestājas par daudzu nepilsoņu piespiedu repatriāciju (šur tur pat izskan vārds „deportācija"). Un to izplata potenciālie „Visu Latvijai!" koalīcijas partneri. Jājautā, vai triju koalīciju veidojošo apvienību starpā maz šādi jautājumi tiek diskutēti? „Sava tuvākā" apkarošanu priekšvēlēšanu laikā vēl varētu saprast, bet kādēļ tas notiek pēcvēlēšanu periodā, kad tik ļoti nepieciešams izveidot stabilu valdību, kam, strādājot krīzes laikā, nevajadzētu ik pēc brīža iekšēji konfliktēt. Vai ir prātīgi jau pašā sākumā piemētāt ceļu ar mīnām, uz kurām pašiem pēc tam būs jākāpj virsū? Jāpiekrīt Ivaram Ījabam un dažiem citiem politikas procesa vērotājiem, kas atzina, ka pašreizējās valdības veidošanas grūtības varēja visai viegli novērst, ja partijas jau pirms vēlēšanām būtu panākušas vienošanos. Jā, precīzus vēlēšanu rezultātus prognozēt iepriekš nevarēja, taču, kā redzam, ļoti lielu pārsteigumu vēlēšanās nebija. Tad nebūtu divas nedēļas ilgušās cerēšanās ar „Saskaņas centru" un māžošanās ar ultimātiem, nebūtu arī nenoteiktības perioda ar „VL!-TB/LNNK", sak,' „esat/neesat jūs radikāļi" un „kā Eiropa uz to reaģēs?". Laikam jau Artis Pabriks, kas par šiem jautājumiem visvairāk izsakās, neseko līdzi aktualitātēm citviet Eiropā, ja nezina, ka Francija un vēl dažas citas valstis šobrīd tik tiešām deportē vienas konkrētas tautības pārstāvjus un ka Vācijas kanclere Angela Merkele ir atzinusi, ka valsts imigrācijas politika ir cietusi neveiksmi. Uz šī fona diezin vai mums vajadzētu uztraukties, kā Eiropa raudzīsies uz to, ka koalīcijas sastāvā ietilpst arī saujiņa nacionāli noskaņotu deputātu.
Ja valdības veidošanā dominēs princips „Saskati otrā atšķirīgo, nevis kopīgo", tad mēs jau visai drīz nonāksim vai nu pie jaunas „jaunās" valdības veidošanas, vai pie jaunām parlamenta vēlēšanām.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS