Pēcvēlēšanu paģiras nupat, nupat ir atkāpušās, un, beidzoties pēcsvētku eiforijai, rodas apziņa, ka jāsāk strādāt. Šobrīd gan izskatās, ka strādāt neviens tā īsti nevēlas, lielāko laika daļu pavadot sarunās un komentāros par to, kā tiks strādāts.
Kaut arī matemātika un iepriekšējo Saeimas sasaukumu pieredze, kā arī pašu partiju līderu izteikumi liecināja, ka valdības veidošana lielas grūtības nesagādās, jau vēlēšanu naktī daži politiķu un politologu izteikumi kļuva par zināmiem mājieniem, ka tik gludi vis valdības veidotājiem neklāsies.
Viss ir vienkārši
Sāksim ar variantu, kuru kā visloģiskāko un ticamāko minēja gan vēlētāji, gan sākotnēji paši politiķi. Esošajai valdošajai koalīcijai – „Vienotībai" ar 33 vietām, „Zaļo un Zemnieku savienībai" (ZZS) ar 22 vietām un nacionālajai apvienībai „Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/ LNNK" (nacionālā apvienība) ar 8 vietām kopā ir 63 mandāti, kas nodrošina stabilu Saeimas vairākumu. „Vienotības" priekšvēlēšanu kampaņā ar tās centrālo akcentu – izvēli starp Valdi Dombrovski vai Jāni Urbanoviču – bija dota viegli uztverama norāde – vai nu Dombrovskis un esošā koalīcija, vai Urbanovičs un promaskaviska ievirze. Grūti pateikt, kas vairāk motivēja tos vēlētājus, kas atdeva savas balsis par ZZS, vai tas bija Lemberga kā labā saimnieka tēls, vai atsevišķi lauksaimniecības un vides politikas jautājumi, taču pieļauju, ka arī šajā balsojumā, par spīti ZZS līdz šim demonstrētajam elastīgumam, vairāk atspoguļojās vēlme pie varas redzēt esošo koalīciju. Pavisam lieks ir jautājums, ko pie varas grožiem nevēlējās redzēt nacionālās apvienības balsotāji. Veidojas šķietami vienkārša situācija, kur gan politiķi pirms vēlēšanām ir pauduši skaidru viedokli, gan arī vēlētāji tam ir devuši akceptu. Tomēr, kā jau tas dzīvē nereti notiek, tas, kas sākotnēji šķiet vienkāršs un viegli atrisināms, vēlāk izvēršas par kaut ko ļoti samudžinātu. Kas tad īsti notika ar šo vienkāršo plānu pēc vēlēšanām?
Stabilitātes un mīļā miera labad
Notika vairākas lietas, no kurām daļu varēja visai droši prognozēt jau pirms vēlēšanām. Pirmkārt, no „Vienotības" Saeimā iekļuva visai raibs deputātu sastāvs un, kas pats būtiskākais, „Jaunais laiks" no 33 vietām ieguva tikai 11. Tas nav mazsvarīgs faktors, ja atceramies, ka Valdim Dombrovskim ir jāuzņemas jaunās valdības veidotāja loma un pat paša pārstāvētajā apvienībā viņš nereti ir mazākumā. Jau šobrīd ir redzamas pat īpaši neslēptās nesaskaņas, kas valda „Vienotības" iekšienē.
„Sabiedrības citai politikai" spārns ir skeptisks par nacionālās apvienības ņemšanu koalīcijā, jo „Eiropa mūs nesapratīs", savukārt „Pilsoniskā savienība" (PS), kuras ietekme apvienībā saistībā ar vēlēšanu rezultātiem ir tikai augusi, atsaucoties uz pieredzi Rīgas domē, ne īpaši koalīcijā vēlas redzēt „Saskaņas centru". PS deputāti arī nekautrējas demonstrēt visai agresīvu raušanos uz amatiem, kas Dombrovskim tālākajā valdības veidošanas un valdības (ja viņam to izdosies izveidot) darba procesā sagādās ne mazumu galvassāpju.
Otrkārt, nākamo valdību jau tuvākajā laikā sagaida vairāku smagu lēmumu pieņemšana. Lai kurš politiķis arī vadītu šo valdību, viņam būs svarīgi, ka smagos lēmumus atbalsta un savam elektorātam izskaidro pēc iespējas plašāks politisko spēku loks. Ignorēt SC, ko ir atbalstījusi ceturtā daļa vēlētāju, nozīmē pavērt durvis iespējamai sociālajai spriedzei, kas krīzes laikā var jo vieglāk uzliesmot. Tas nelabvēlīgi atsauktos arī uz Saeimas parlamentāro darbu, kur SC, bloķējoties ar apvienību „Par labu Latviju", varētu valdības riteņos iegrūst ne vienu vien sprunguli, jo daudzu lēmumu pieņemšanai ir nepieciešams divu trešdaļu Saeimas deputātu atbalsts, savukārt viena trešdaļa deputātu ar savu iniciatīvu var ieviest būtiskas korekcijas. Lūk, viens piemērs no Latvijas Republikas Satversmes 72. panta, kurā noteikts, ka „Valsts prezidentam ir tiesības apturēt likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem. Viņam likuma publicēšana ir jāaptur, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu. Šīs tiesības Valsts prezidents vai viena trešā daļa Saeimas locekļu var izlietot desmit dienu laikā, skaitot no likuma pieņemšanas Saeimā. Šādā kārtā apturētais likums nododams tautas nobalsošanai, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju. Ja augšminēto divu mēnešu laikā šāds pieprasījums neienāk, tad pēc šī laika notecēšanas likums ir publicējams. Tautas nobalsošana tomēr nenotiek, ja Saeima vēlreiz balso par šo likumu un ja par tā pieņemšanu izsakās ne mazāk kā trīs ceturtdaļas no visiem deputātiem". Būtiskākais arguments par labu SC ņemšanai valdībā no „Vienotības" puses, visticamāk, arī ir vēlme strādāt mierīgi, bez satricinājumiem un referendumiem, kuri, kā neslēpti ir teikuši SC politiķi, būs. Arī Jānis Urbanovičs ir izteicies, ka Saeima pilnu termiņu noteikti nenostrādās, ja valdībā nebūs SC. Šobrīd premjers apzinās to, ka, neņemot SC valdībā kā pilntiesīgu koalīcijas partneri, viņš rada papildu grūtības Saeimas un valdības darbam, savukārt, valdībā neņemot nacionālo apvienību, viņš riskē vēl vairāk sabiedrībā nostiprināt melotāja reputāciju, kas viņam velkas līdzi kopš pērn notikušajām novadu vēlēšanām. Piedāvājums ar zināmiem nosacījumiem valdības darbā iesaistīt kā vienu, tā otru politisko spēku jau iepriekš ir lemts neveiksmei, un Valdis Dombrovskis, visticamāk, to apzinās.
Stiepj gumiju
Patlaban premjers, dzenoties pēc stabilitātes un savstarpējas draudzības, ir palicis zem sitiena visu valdības veidošanas procesu. Bezjēdzīgi ultimāti SC un mistisku sadarbības līgumu piedāvājumi visām potenciālajām partijām, kas varētu veidot šādu „varavīksnes valdību", nav uztverami kā nopietna vēlme izveidot valdību. Diemžēl, valdības veidotāja, kas šobrīd, kā šķiet, iniciatīvu ir atdevis un ļāvis procesam ritēt pašplūsmā, rīcība ir sliktākais, kas pašlaik varēja notikt, jo ik dienas mēs no visiem politiskajiem spēkiem saņemam pretrunīgas informācijas gūzmu gan par piedāvājumiem, gan par amatu dalīšanu, gan jautājumiem, kam vispār nevajadzētu aktualizēties laikā, kad tiek veidota valdība, kuras uzdevums ir stabilizēt sociāli ekonomisko situāciju valstī. Nevar vainot nedz uzņēmējus, nedz izglītības un iekšlietu struktūras darbiniekus, kuru profesionālās organizācijas ir sākušas rakstīt publiskas vēstules, kurās tiek paustas bažas par valdības veidošanas procesu un tālāko valsts attīstību, jo šādām bažām ir pamats. Pašlaik ir skaidrs, ka pretēji prognozēm 2. novembrī mums jaunas valdības vēl nebūs. Sabiedrībai kopumā mazāk svarīgs ir konkrēts datums, kurā valdība tiks apstiprināta. Tai daudz svarīgāk ir tas, kāds kvalitatīvi ir Ministru kabinets. Redzot to, ka valdības veidotājiem formāli jautājumi un gumijas stiepšana ir svarīgāka par nopietnu vēlmi izveidot stabilu, ilgtspējīgu valdību, kurā ministri darbotos nevis pēc rotācijas principa un priekšplānā būtu vēlme risināt būtiskus ekonomiskos jautājumus, rodas pamatīgas bažas par tuvāko četrgadi. Ko nu par četrgadi, mums vēl šī ziema ir jāpārlaiž.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS