Bez pārliekas pompozitātes, bet intelektuāli piepildītas, saturiski daudzveidīgas noslēgušās kārtējās Dzejas dienas.
Nešaubos, ka arī dzejas patērētājs ir varējis rast savam pasaules redzējumam atbilstošu garīgo gandarījumu, un varbūt ja ne tuvējā bibliotēkā vai kādā citā kultūriestādē, tad, pārlapojot Dzejas dienu programmu internetā, laika un telpas mērojums nevarētu tapt par šķērsli, lai klātienē uzklausītu savu iemīļoto autoru. Tomēr, neraugoties uz Dzejas dienu kā visaptverošu tautas kultūrvērtības fenomenu, jāuzdod jautājums, vai šis vārda mākslas manifestējošais septembra gājums vairāk satur garīgas kvalitātes vai tikai tukšu estētismu, ko pieļauj gan mūsdienu dzejas kritikas trūkums, gan utilitārā patērētāja pieprasījums. Kā indicēt un argumentēt iepriekšteikto? Ticamākais, ka skats jāvērš grāmatveikalu un bibliotēku virzienā. Ar ko pirmām kārtām top uzrunāts lasītājs? Ar banālsentimentāliem penterējumiem par pirmo, vienīgo un visādi citādi mūžīgo mīlestību, ar veltījuma sacerējumiem visiem dzīves gadījumiem, ar neko neizsakošām ezoteriskām vārsmām, ar lozungveidīgiem iztirzājumiem par politiskajiem darboņiem un prātojumiem par tautas izredzētību vai – gluži pretēji – nolemtību. Šim žanram uzticamo autoru skaits tik strauji vairojas, ka rodas priekšstats – dzejas mūza piedāvājas vai katram kā prieka meitas Rīgas naksnīgajās ielās. Turpretī Raupa, Viguļa, Vērdiņa un citu latviešu literatūras jēgpilno autoru darbi grāmatu plauktos ir jāmeklē bezmaz vai ar optiku vai to tur vienkārši nav. Protams, veikali ir komerciestādes, un to vēlme izdabāt tā dēvētajam „vidējam lasītājam" ir saprotama. Diemžēl līdzīga aina ir vērojama daudzās, jo īpaši lauku, bibliotēkās. Ja grāmatu krātuvju plaukti par tā jau niecīgo finansējumu tiek piepildīti ar M. Laukmanes un viņai līdzīgi rakstošo autoru darbiem (prozā surogātliteratūra ir atrodama vēl lielākos daudzumos), akmeni gribas mest ne vairs lasītāja, bet gan pašas kultūrpolitikas virzienā. Protams, ja vien galvenajā aspektā ar kultūru saprot indivīda izglītošanu, nevis izdabāšanu subkultūru ietverošām masām. Arī Dzejas dienas daudzviet bieži vien norisinājās pēc šī neko neizsakošā un bezkrāsainā estētisma, ne garīguma scenārija. Kā liecība tam – daudzskaitlīgie patosīgi apjūsmīgie raksti vietējos preses izdevumos. Tā vien šķiet, ka nokļūšana publiskajā telpā daudziem sāk kļūt par pašmērķi, kā rezultātā – grafomāniskās pozitīvisma kampaņas gan laikrakstu slejās, gan interneta vietnēs. Kas šajā kaitina visvairāk? Pārprastais lokālpatriotisms, kur provinciālais tiek pretstatīts urbanizētajam, radot priekšstatu, ka dzejas radīšanas pirmavots ir nevis intelekts, pasaules redzējums, bet gan vide. Rīgas dzejnieks tiek pozicionēts kā lecīgs nomenklatūrists ar plašām iespējām, kura radošais pienesums lasītāja redzeslokā nonācis tikai uz nabaga „spalvasbrāļa" no laukiem rēķina. Nevar noliegt pastāvošo nomenklatūru arī mākslas aprindās, un par to tiek daudz runāts, taču primārais ir daiļdarba kvalitāte. Tikmēr dzejas plūdi savā izteiksmes līdzekļu un metaforiskajā nabadzībā, dzejas tēlu vienveidībā plūst kā no pilsētas, tā laukiem. Šajā sakarā nāk prātā kāda televīzijas intervija ar dzejnieku Viku (Viktoru Kalniņu), kur, vaicāts par mūsdienu dzejas kritēriju atbilstību mākslas pazīmēm, dzejnieks kā vienīgo cenzūras veidu nosauca naudu. Tāpat jārespektē mūsdienu neizbēgamā realitāte, ka tieši intelekts vismasveidīgāk no provinces migrē uz pilsētu, lauku kultūrvidē veidojot nosacītu garīgo vakuumu, kuru veiksmīgi aizpilda pseidomākslas izpausmes. Tomēr nav šaubu, ka latviešu māksla, tostarp dzeja, nezaudēs savu nacionālo mentalitāti un pievilcību. Nezaudēs, ja kultūrpolitikas pārstāvji (visos līmeņos) spēs atšķirt vienkāršu izpausmi, aktivitāti no pilnvērtīga, radoša darba. Tad arī diskusija par provinciālo un urbāno izpaliks. Pagaidām gan bieži nomāc doma, ka estētisms reiz nogalinās mākslu. Kaut gan tā drīzāk jau ir globāla, ne lokāla tēze.
Autors: GUNVALDIS TARVIDS