Sens teiciens vēsta: „Ja Dievs kādu grib apbalvot, Viņš sūta šo cilvēku ceļojumā." Brauciens uz Ziemeļitāliju, kurā devos septembra vidū, bija vārda „apbalvojums" cienīgs.
Itālijā koncentrēts ap 60 procentu Eiropas kultūras vērtību. Praktiski katra pilsēta Itālijā ir kā vēstures muzejs, kur šo kultūrvēsturisko smaržu nākas izjust ik brīdi. Noteicošais apzīmējums, raksturojot ceļojumu, varētu būt jēdzieniskais vārdiņš „autentisks". Itālijā viss ir īsts: ievērojami kultūras un vēstures pieminekļi, silts klimats, iedvesmojoša dabas ainava, pludmales, jūra, nacionālā virtuve, dzīvesprieks un vieglums. Vācijā (Leipcigas mākslas muzejā) agrās renesanses piemērus nācās skatīt aiz vitrīnu stikla, Ziemeļitālijā tie dzīvo savu dabisko mūžu – baznīcās, domos – tur, kur ievērojami meistari tos radījuši un laikmetu patina uzslāņojusi garāmejošo dzīves ritmus.
Pievilcīga tūristiem
Itāliju gadā apmeklē 44 miljoni tūristu. Tā tūristu skaita ziņā ieņem ceturto vietu pasaulē. Īpaši izdalāms reliģiskais tūrisms: galvenokārt uz Romu, lai gan svētceļnieki plūst arī uz citām vietām, piemēram, Turīnu, jo baznīcā Duomo di San Giovanni atrodas slavenais Turīnas līķauts, kurā esot bijis ietīts Jēzus pēc krustā sišanas.
Kopš 16. gadsimta interesenti uz Itāliju devušies iepazīties ar renesanses laika mākslu. Šādā nolūkā te pabijis vācu mākslinieks Albrehts Dīrers. 17. gadsimtā studēt arhitektūru uz Itāliju devās britu aristokrāti, bet 19. gadsimtā, kad Itālijā parādījās dzelzceļš, apceļot valsti varēja ne tikai elite, sākās masu tūrisms. Skaista daba, kūrorti, kalnu tūrisma attīstība, starptautiski atzīti modes centri – šie dažādie virzieni Itāliju kā pievilcīgu ceļamērķi ļāvuši sev definēt daudziem.
Ievirze ceļam
Mana ceļojuma īpašā vērtība ir gide – mākslas vēsturniece Dace Lamberga. Tieši viņa nosaka uzziņas informatīvo slodzi, sarunu ievirzi, apskatāmā garšu.
Zīmīgi, ka jēdziens „Itālija" pirmo reizi avotos parādījies 1180. gadā, kad šādi sākuši apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopumā. Tātad traucamies uz Itālijas šūpuli.
Bolzano un Garda ezera krasts
Kā pirmo savā ceļojumā apskatām Ziemeļitālijas pilsētu Bolzano. Tā ir autonomās Tiroles galvaspilsēta ar apmēram 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Gadsimtiem ilgi Tiroles novads bijis Hābsburgu dinastijas pakļautībā un piederējis Austrijai. Pēc Pirmā pasaules kara Tiroles dienvidu daļu pievienoja Itālijai, līdz ar to daļa Tiroles ir Austrijas sastāvā, daļa – Itālijā. Starp citu, atpakaļceļā apskatām arī Tiroles tautas muzeju Insbrukā, kas atšķirībā no Brīvdabas mākslas muzeja Latvijā ir izvietots vairākos stāvos zem viena jumta un atrodas ārēji mūsdienīgā celtnē. Ekspozīcijā gūstams priekšstats par mājvietām, kādās dzīvojuši tirolieši, kādus sadzīves priekšmetus tie lietojuši, kā strādājuši, atpūtušies, piepildījuši savu laiku.
Pēc Bolzano apskates, kur īpašs šķiet dominikāņu klosteris no 13. gadsimta ar saglabātajām viduslaiku freskām; doms, kas sākumā celts kā draudzes baznīca, bet vēlāk atjaunots un Alpu telpā kļuvis par vislielāko baznīcu ar bīskapa sēdekli, dodamies braucienā gar Itālijas varenākā – Garda – ezera rietumu krastu. Tas ir Alpu kalnu ezers, ko veidojis ledājs pēdējā ledus laikmeta beigu posmā. Desmitiem kilometru garais brauciens atklāj fantastiskus skatus, jo ezeram apkārt ir stāvi kalni, tā krastos ir nelielas viesnīciņas, mazi itāļu restorāni. Šeit līdzbraucēju starpā dzimst kolorītais apzīmējums „šķirbiņu māksla" – traucot caur tuneļiem ar arkveida logiem, kuros ik brīdi pazib aizraujošs skats uz gleznaino ezeru, jāpagūst ieraudzīto arī piefiksēt fotogrāfijās.
(Turpinājums sekos)
Autore: INESE ELSIŅA
AUTORES foto