No 25. septembra līdz 31. oktobrim Madonas muzeja izstāžu zālēs skatāma keramiķes Baibas Dumpes izstāde „Podu laiki".
Tikšanās ar autori – Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes doktoranti, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālisti, biedrības „Senās vides darbnīca" dalībnieci Baibu Dumpi notika 25. septembrī. Tajā piedalījās novada ļaudis no Mētrienas pagasta, Madonas novada pašvaldības pārstāvji, arheologi no Rīgas, Senās vides darbnīcas dalībnieki, Baibas ģimenes locekļi un plašs interesentu loks.
Tiekoties ar skatītājiem, Baiba Dumpe atcerējās, ka pirmo reizi uz Madonas muzeju viņa nesusi savus darbus 1989. gadā. „Toreiz bija konkurss „Arona", kur skatītāji varēja balsot par ikvienu no izstādes darbiem. Biju absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, no sava diplomdarba veikuma atlasīju traukus un nesu uz muzeju.
Pamazām priekšstatu par Vidzemes podniecību veidoju ne tikai sev, bet arī apkārtējiem. Pamats tika ielikts mācību laikā, rokraksts bija izveidojies, bet pagāja desmit gadu, kamēr uzkrājumam nāca klāt tā daļa, kas šodien redzama izstāžu zāļu mazajās telpās. Ekspozīcijā, piemēram, izlikts pirms desmit gadiem tapis podiņš, ko izdedzināju ugunskurā kā pašu pirmo. Toreiz, apdedzinot keramiku ugunskurā, brīnumainā kārtā mani trauki nesaplīsa. Pēc tam sekoja ļoti daudz ugunskuru, kuros saplīsa viss ieliktais, kā arī tādi, kuros saplīsa daļa trauku. Līdz pieredze uzkrājās un trauku apdedzināšanas procesam varēja palīdzēt."
Būtiski, ka pēc Latvijas Mākslas akadēmijas Lietišķi dekoratīvās mākslas nodaļas absolvēšanas (1989) Baiba Dumpe studēja vēsturi Latvijas Universitātes maģistrantūrā (2001-2003), jau otro gadu viņa turpina studijas doktorantūrā (doktorantūras studiju darba tēma ir „Keramikas tehnoloģiju attīstība vidējā un vēlajā dzelzs laikmetā"). Līdztekus mācībām Baiba strādā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā ar Arheoloģijas nodaļas keramikas krājumu. Caur viņas rokām iziet tūkstošiem senas keramikas lausku, kas dod tiešu saskari un vēlmi izpētīto pārbaudīt praktiski.
– Paši svaigākie izstādē ir raibie renesanses laika trauki, kas dedzināti šovasar Ventspils ceplī, bet virpoti Mētrienā, – pastāstīja autore. – Kopā ar vīru – podnieku Eināru Dumpi – esam jau pieraduši traukus vadāt pāri visai Latvijai. Lielajās izstāžu zāles izliktie darbi savākti vairākos gados, savukārt vēsturiskie trauki vākti vēl ilgākā laika periodā, jo gribēju izveidot uzskatāmu priekšstatu par to, kā redzu podniecības attīstību, tās vēsturi Latvijā.
Iecere ietilpīgā personālizstādē atainot Latvijas podniecības vēsturi Baibai radusies jau pirms desmit gadiem. Ekspozīcijā iekļauti Baibas Dumpes neolīta keramikas atdarinājumi un rekonstrukcijas, autore iepazinusi arī Narvas kultūras keramiku, kas ir pati senākā Latvijā, ķemmes un bedrīšu keramiku, kas atbilst vidējā neolīta periodam, un auklas keramiku – vēlo neolītu. Vairums izmantoto paraugu nākuši no Lubāna ezera piekrastes apmetnēm.
Sekojot ekspozīcijas hronoloģijai, skatītāji tiek ievesti vēlajā dzelzs laikmetā. Te apskatāmi vārāmie podi un galda trauki – apmestie, nagiespiedumiem rotātie un spodrinātie. Šādus traukus lietoja latgaļi un sēļi, zemgaļi, kurši un lībieši. Neolīta un dzelzs laikmeta keramika ir apdedzināta ugunskurā.
Nākamais posms, ko ataino ekspozīcija, saistās ar podnieka ripas lietošanu, tā ir tā sauktā agrā ripas keramika – uz virpas taisīti vēderaini podi – mūsdienu saimniecības trauku priekšteči.
Seko 17. gadsimta renesanses keramika. Trauki, ko lietoja Latvijas senākajās pilsētās, piemēram, Valmierā un Cēsīs. Izstādē skatāmas Baibas Dumpes veidotas kopijas un improvizācijas par Rīgas un Bauskas pils, Ventspils vecpilsētas trauku tēmu.
Visu apskatīto gadsimtu keramikas iepazīšana pamazām noved pie atklāsmes, kā veidojušies tie stilistiskie elementi, ko šodien saucam par Latvijas novadu tradicionālo podniecību. – Arī Vidzemes podniecības savdabība laika gaitā veidojusies, piemērojoties vietējo keramikas lietotāju vajadzībām, ēšanas paradumiem un amatnieku iespējām, skaistā un lietderīgā izpratnei, – uzsver viena no izstādes iekārtotājām – māksliniece Vita Mālniece.
Autore: INESE ELSIŅA
ZINAS APSĪTES foto