Priekšvēlēšanu kampaņa beigusies, politiķu sacensība daiļrunībā TV ekrānos pieklususi, un to nomainījušas runas par koalīcijas izveides principiem, tādēļ varam nedaudz atskatīties uz pagājušās sestdienas notikumiem, uz to, kurām partiju apvienībām bija iemesls atkorķēt šampanieti, bet kurām bija jānorij rūgts asaru kamols.
10. Saeimas vēlēšanās 62,62% no balsstiesīgajiem piedalījās. Tā ir otra zemākā vēlētāju aktivitāte parlamenta vēlēšanās kopš neatkarības atjaunošanas, taču to nevar vērtēt viennozīmīgi, un arī politikas procesa vērotāju un ekspertu viedoklis dalās. Vieni to sauc par zemu, un tā pamatā ir iedzīvotāju zemā uzticēšanās politiķiem un vienlaikus arī pašu spējai kaut ko ietekmēt. Izskan arī vārds „apātija", un tas diemžēl ir sliktākais, kas ar mūsu tautu var notikt. Pilsoņu vienaldzība ir lieliskākā dāvana sliktiem politiķiem, jo, ja sabiedrība neseko līdzi politiķu darbam, neprasa par slikto atskaitīties, tas nozīmē palaist vaļā grožus un ļaut viņiem saimniekot pēc sirds patikas, zinot, ka nākamajās vēlēšanās pēctecība tiks turpināta neatkarīgi no tā, vai kaut kur nokūpējis ir tūkstotis latu vai vesels miljons.
Virspusēji raugoties, vēlētāju aktivitāte šoreiz, kad par iešanu vēlēt tika aģitēts kā nekad un arī vārds „izšķirošās" tika piesaukts vietā un nevietā, tiešām šķiet zema, taču vienlaikus jāapzinās, ka to cilvēku loks, kuri var vēlēt, no gada uz gadu samazinās. Mūsu fiziski kļūst mazāk, un liela daļa no pilsoņu kopuma ir devusies ekonomiskajā emigrācijā, kas iesaisti vēlēšanu procesā ļoti apgrūtina. Mans vērtējums – vēlētāju aktivitāte, ņemot vērā apstākļus, bija apmierinoša. Centrālā vēlēšanu komisija droši vien vēl vērtēs vēlēšanu norisi un savu darbu. Iespējams, uzmanība būtu jāpievērš arī tam, vai sevi attaisnoja laika posms, kurā var novēlēt. Protams, ir jauki, ka sabiedrība provizoriskos vēlēšanu rezultātus var uzzināt ātrāk, taču var gadīties, ka šis salīdzinoši nelielais laika periods kādam tomēr liedza pagūt vēlēt.
Uzvarētāji
10. Saeimas vēlēšanu rezultāti reizē gan ir, gan nav pārsteigums. Bija skaidrs, ka galvenā cīkstēšanās par pirmo vietu notiks starp „Saskaņas centru" (SC) un „Vienotību". Daudzi, tai skaitā es, uzskatīja, ka pirmo vietu iegūs tieši SC, taču „Vienotība" pamanījās ne tikai SC apdzīt, bet arī vēlēšanās sasniegt otru labāko rezultātu kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas. Labāks rezultāts – 36 vietas Saeimā – bija tikai „Latvijas ceļam" 5. Saeimas vēlēšanās. Šķiet, par šādu iznākumu vēlēšanu naktī pārsteigti bija pat paši „Vienotības" pārstāvji. Viņus noteikti var uzskatīt par vēlēšanu uzvarētājiem, jo tika sasniegts vairāk, nekā cerēts, un, kā jau ne vienreiz vien ir minēts, lauvas tiesa no šī panākuma pienākas tieši Valdim Dombrovskim, uz kuru apvienība bija nolēmusi izdarīt savu likmi. Nekļūdījās.
Otri lielākie ieguvēji 10. Saeimas vēlēšanās noteikti ir Zaļo un Zemnieku savienība. Par spīti tikai trešajam labākajam rezultātam viņu rezultāts pilnīgi noteikti pārsteidz, ja atminas, ka ZZS atbild par Labklājības ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju un Zemkopības ministriju, kuru vadītāji sabiedrībā, pelnīti vai nepelnīti, parasti ir peramo zēnu lomā. Taču līdzīgi kā „Vienotība", arī ZZS veiksmīgi uzmanību fokusēja tikai uz vienu cilvēku, pārējiem redzamākajiem partijas biedriem atstājot otrā plāna lomas. Arī ZZS par saviem panākumiem – 22 vietām 10. Saeimā pret 18 iepriekšējā – lielā mērā var pateikties uz parlamentu nekandidējušajam Aivaram Lembergam un Ventspilij, kas kā paraugpilsēta mums tika eksponēta TV ekrānos.
Tad jau redzēs, kā būs
Varētu vaicāt, kādēļ SC netiek viennozīmīgi nosaukts pie vēlēšanu ieguvējiem, jo arī viņu pieaugums mandātu ziņā šajā Saeimā pret iepriekšējo ir iespaidīgs –
29 pret 17. Iemesli ir vairāki. Pirmkārt, SC neieguva vislielāko atbalstu, uz ko diezgan droši tika cerēts, līdz ar to Valsts prezidentam Valdim Zatleram nebūs jāvadās pēc nerakstītā likuma, ka premjera kandidātu vispirms izvirza no vislielāko vēlētāju atbalstu guvušā politiskā spēka, kas gan Latvijas politiskajā kultūrā ne vienmēr darbojas. Otrkārt, vēlētāji kopumā pārliecinoši lielāku atbalstu ir snieguši tiem politiskajiem spēkiem, kuri līdz šim darbojās koalīcijā. Lai kādas šobrīd būtu spekulācijas un iespējamie nākamās valdības scenāriji, SC iespēja strādāt valdībā vismaz 10. Saeimas sasaukuma sākumposmā tuvinās nullei tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vēlētājs ir izdarījis izvēli par labu līdzšinējai koalīcijai un vēlētājs nesapratīs to, kādēļ partijas, kas vairāk nekā gadu ir spējušas, gan ne bez kašķiem, strādāt kopā, šobrīd, kad saņemts liels uzticības kredīts, pēkšņi izvēlētos citus sadarbības modeļus. SC lielākā cerība tikt valdībā ir saistīta tikai ar iekšējo šķelšanos „Vienotības" un nacionālās apvienības „Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai /LNNK" (VL!-TB/LNNK) rindās. Pieļauju, ka spēja uz vienām sliedēm uzlikt dažādos iekšējos strāvojumus „Vienotībā" arī būs koalīcijas lielākais izaicinājums. Opozīcija nekavēsies izmantot katru klupienu. Vienlaikus gan jāatzīst, ka SC būs spēcīga opozīcijas partija. Tās spēja pārvilināt pie sevis gandrīz vai visu apvienības „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) elektorātu, kā arī daudzu tā saukto latviešu partiju vēlētājus pārējiem liek SC uztvert kā nopietnu draudu jau šodien un potenciālu lielāku draudu savām pozīcijām nākotnē, tādēļ arī šajās dienās dzirdam izteikumus par „sadarbību", „mierīgu līdzāspastāvēšanu", „konstruktīvo opozīciju", kas, visticamāk, tiks stiprināti ar vietām Saeimas prezidijā un komisijās.
Arī VL!-TB/LNNK var rast pamatojumu gan viedoklim, ka nacionālās apvienības 8 mandāti 10. Saeimā ir panākums, gan to, ka rezultāts nav īsti apmierinošs, tomēr, ja atmetam ambīcijas un paraugāmies uz apvienības rezultātiem objektīvi, tā ir guvusi vērā ņemamus panākumus. Nevēlos zīlēt, kā būtu, ja būtu, taču, ja partijas būtu vēlēšanās kandidējušas no atsevišķiem sarakstiem, visticamāk, šobrīd Saeimā mēs neredzētu nedz TB/LNNK, nedz VL!. Īpaši ievērojams šis panākums ir VL! flangam, jo šīs partijas biedriem, ja neskaita Visvaldi Lāci, Saeimas atmosfēru vēl nav nācies izjust. Partijai, kas ilgus gadus atradās reitingu lejasgalā, taču vienlaikus kaut par dažām procentdaļām audzējot savu reitingu, šī beidzot ir reāla iespēja tieši ietekmēt politiskos procesus. Vai Saeimas vidē viņi pazudīs kopējā masā vai arī spēs konsekventi ievērot savus principus un darboties saskaņā ar tiem? Pavērosim.
Zaudētāji
Ja jānosauc 10. Saeimas vēlēšanu zaudētāji, tādas apvienības (ja neskaita 7 mazās partijas, kuras, visticamāk, savu likteni apzinājās jau pirms vēlēšanām) ir divas. Apvienībai „Par labu Latviju" (PLL) viennozīmīgi ir sliktākā attiecība, ja rēķinām, cik līdzekļu ir ieguldīts vienas deputāta vietas iegūšanai. Tie ir gandrīz Ls 100 000. Sālīti. Par spīti priekšvēlēšanu aptauju rezultātiem, kas PLL aptuveni rādīja tādu pašu rezultātu, kādu tā ieguva vēlēšanās, tika cerēts uz brīnumu. Proti, ka Ērika Stendzenieka reklāmas nostrādās, uzņēmēju paustais atbalsts vēlētājus noskaņos labvēlīgi, Aināra Šlesera tēls un uzstāšanās debatēs ļaus viņā saskatīt labu premjera kandidātu, taču par nožēlu PLL tas viss vai nu nenostrādāja vispār, vai sniedza ļoti mazu atdevi. Nav šaubu, ka PLL izvērtēs pieļautās kļūdas, un jau vēlēšanu naktī dzirdējām gan kritiku no neapmierinātajiem uzņēmējiem, gan no Gunta Ulmaņa versiju, ka uz PLL drupām varētu tapt jauns politiskais spēks, kas centrētos uz kristīgām vērtībām.
PLL vismaz ir guvusi pārstāvniecību Saeimā, taču daudz bēdīgāks skats uz dzīvi paveras PCTVL. Zaudējusi nevienlīdzīgo divcīņu ar SC un zaudējusi Maskavas atbalstu, PCTVL vairs nevarēja cerēt uz deputātu skaitu, kas rakstāms ar diviem cipariem, taču šādu izgāšanos neprognozēja neviens, tai skaitā neviena iestāde, kas nodarbojas ar socioloģiskajiem pētījumiem. Zīgerista partijas pārliecinošie rezultāti 6. Saeimā Latvijas vēlētājus iepazīstināja ar tādu socioloģijā un politikas zinātnē lietotu terminu kā „klusuma spirāle", kas, to attiecinot uz vēlēšanām, nozīmē, ka vēlētājs aptaujā samelo par to, par ko grasās balsot vai ir balsojis, jo, viņaprāt, sabiedrībā valda uzskats, ka par šo politisko spēku nav „piedienīgi" balsot. Šī iemesla dēļ vēlēšanās līdz šim labākus rezultātus par prognozētajiem uzrādīja tā sauktās krievu partijas, jo gluži vienkārši vēlētājs nevēlējās atzīties, ka par tām balso. Šajās vēlēšanās mēs varējām novērot gluži pretēju efektu – PCTVL, kas aptaujās atradās uz 5% robežas, vēlēšanās ieguva vien nedaudz vairāk nekā 1%, savukārt „Vienotība", kam atbalsts tika prognozēt 22% robežās, vēlēšanās ieguva krietni vien lielāku atbalstu.
Katrā ziņā vēlēšanu rezultāti ir interesanti, un, kaut arī šobrīd ārēji nekas par lieliem sarežģījumiem neliecina, sākoties jaunā parlamenta sasaukuma darbam un ķeroties klāt nākamā gada budžetam, varam diezgan droši prognozēt, ka vieglu dienu nebūs nedz jaunajiem (vecajiem) politiķiem, nedz mums, ko viņu lēmumi ietekmēs tieši. Tad arī redzēsim, cik no solītā makā iekritīs.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS