Rolanda Krutova darbus tekstilmākslas izstādēs ievēroju jau pasen. Mani intriģē viņa domu, ideju globālais raksturs un oriģinālie atradumi tehniskajā izpildījumā.
Pirms pāris gadiem uzrunāju Rolandu, aicināju sarīkot savu darbu izstādi Madonā. Toreiz pat nenojautu, cik plaša ir viņa izstāžu darbība. Jau studiju gados Mākslas akadēmijā (pēc Rēzeknes Mākslas koledžas Tekstilmākslas nodaļas absolvēšanas) Rolands piedalās grupu skatēs, veido savas personālizstādes, sākumā Latgales pusē, pamazām iekaro Rīgu, Eiropu, pasauli, piedalās starptautiskajās konkursu izstādēs Latvijā, Lietuvā, Polijā, Korejā, ASV, Japānā, Austrālijā.
Uz manu lūgumu raksturot sevi Rolands atrakstīja: „Esmu dzimis un audzis Rēzeknē. Tekstilmāksla savā veidā man ir kļuvusi par dzīvesveidu – nespēju iedomāties ikdienu, kas nebūtu saistīta ar idejām, vērojumiem, kas beigu beigās materializējas kādā skicē vai gatavā darbā. Mani saista tekstilmāksla tieši ar savām tehniku variēšanas iespējām, manas mīļākās tehnikas ir klasiskais gobelēns un sietspiedes tehnika, kurās varu realizēt idejas.
Māksla man šķiet tāds ideāls veids, kā risināt būtiskākos savas dzīves jautājumus, jautāt, reizēm rast atbildes – meklēt pieturas punktus savai sapņu vai mērķu diktētai dzīvei un rast piepildījumu tai. Laikam tāpēc darbos pārsvarā dominē vientulīgs Cilvēka tēls – ar to asociējot to vientulības devu, kas mūsos dziļi iekodēta un ir neatņemama arī manas personības sastāvdaļa. Vientulība palīdz neiestigt kaut kādā sociālā pašapmierinātībā un nemitīgi liek atskatīties uz sevi it kā no malas – it kā tas Cilvēks kādā melnbaltā miniatūrā būtu es pats, un pasaules piepildījums vai tukšums ir tas, kas pašlaik ir manās domās un izjūtās. Pasaule ir tik pārpildīta ar bezjēdzīgumu, sevis noliegšanu un haotisku pašapliecināšanos, ka ir tik dabiski analizēt to, sevi, citus un meklēt līdzsvara elementus savam laikam, kas savieno mūs visus.
Māksla palīdz to visu risināt. Mēģinot vizualizēt savas pārdomas, meklējumus, sākumā top skice, kas savā būtībā ir ekvivalents gleznai. Vēlāk top pats darbs. Dažādās pasaules valstīs esmu piedalījies daudzās izstādēs gan ar lielformāta gobelēniem, gan miniatūrtekstilijām. Materiāls tiek izvēlēts atkarībā no idejas – ir zīmējumi, kas atbilst zīdam, citi – samta audumam, un ir idejas, kas īstenojamas vairāku mēnešu darbā pie stellēm. Man kā māksliniekam nav aktuāli pārgleznot tapešu rakstus vai vienkārši spēlēties ar krāsām – katrs darbs ir sava veida nokāpšana dziļi sevī, metafizisku pārdomu un vēstījumu atlasīta dienasgrāmata."
Šoreiz par partneri izstādei Madonā Rolands uzaicinājis bērnības draudzeni, skolasbiedreni un kolēģi Inesi Elizabeti Brimerbergu. Atzīšos, arī man tā būs jauna iepazīšanās, tādēļ lūdzu Inesi Elizabeti nedaudz ievadīt savā radošajā darbnīcā: „Vēstījums, kas aizkavējies gadsimtos, neizlasītās vēstules, nepateiktie vārdi, alkas pēc brīnuma… Kaut kas plaukstošs vai ziedošs. Cilvēka rokas radīts vai paša Radītāja pirksts – tā ir tā saikne starp mums, tas kosmoss un dvēsele, caur kuru saprotamies ar vārdiem vai bez.
Mans vēstījums ir mīksts un plaukstošs, stāstošs un izsapņojams, uzliekot galvu nogurumā vai gara acīm aplūkojot. Galvenais – saprast un padomāt, noķert gaisā virmojošu strāvojumu, izdzīvot to sevī un ļaut piedzimt mazam brīnumam – domas gaišumam un vēlmei smaidīt un dzīvot.
Mani spilveni lai uz mirkli kļūst jūsu sapņi un ilgas, atmiņas un cerības. Tajos izstāstu stāstus bez laika un vietas, bet tiem ir atmiņas vārdi, kas iemiesojušies adatas dūrienos, pērlītēs un aplikācijās, zīda vai lina gabaliņos… viss ir tik cieši saistīts, mūsu Laiks un Likteņi savijušies kopā vai cieši blakus…"
Šoreiz nebūs tradicionālo svētku – izstādes atklāšanas, tikšanās ar autoriem, jo abi mākslinieki iesaistījušies citos projektos. Bet viņu vēstījums mums – līdzcilvēkiem, domas un izjūtas būs šeit, mums atliek uzmanīgāk ieskatīties un iztulkot tos.
Autore: INESE JAKOBI,
Madonas muzeja
mākslas izstāžu organizatore
Foto no autoru arhīva