Pagājušajā otrdienā „Stara" redakcijā notika politisko partiju un apvienību pārstāvju, kas kā dzīvesvietu ir deklarējuši kādu no mūsu reģiona novadiem un kandidē Vidzemes vēlēšanu apgabalā, diskusija. Tajā piedalījās: 9. Saeimas deputāts un Madonas slimnīcas ķirurgs Igors Aleksandrovs no politisko partiju apvienības „Vienotība"; zemnieku saimniecības „Aizupes" īpašnieks Jānis Garbovskis no politisko partiju apvienības „Saskaņas centrs"; zemnieku saimniecības „Lauri" rīkotājdirektors Jānis Nebars no partijas „Par prezidentālu republiku"; Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Madonas filiāles vadītājs Guntars Agate Paeglis no politisko partiju apvienības „Par labu Latviju!"; Madonas pilsētas 2. vidusskolas direktors un Madonas novada domes deputāts Valentīns Rakstiņš no sociāldemokrātiskās politisko partiju apvienības „Atbildība"; 9. Saeimas deputāts, publicists Visvaldis Lācis no nacionālās apvienības „Visu Latvijai!"-„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK". Diskusiju teju vai pilnā tās apjomā piedāvājam lasītāju uzmanībai. Cerams, ka tagadējo politiķu un topošo politiķu atbildes uz šiem jautājumiem kādam atvieglos izvēli 2. oktobrī, dodoties pie vēlēšanu urnas, vai – vēl labākā gadījumā – sava izvēle nebūs jāatstāj uz pēdējo brīdi.
– Lūdzu, iepazīstiniet „Stara" lasītājus ar sevi, pastāstiet, kādēļ nolēmāt iesaistīties politikā un kādēļ izvēlējāties to darīt ar konkrētā politiskā spēka palīdzību?
Igors Aleksandrovs: – Esmu dzimis 1960. gadā Ogres rajona Madlienā, taču mana dzimta ir nākusi no Madonas, kur arī pats paguvu iet pirmajā klasē. Pēc tam vecākus pārsūtīja darbā uz Varakļāniem, kur beidzu vidusskolu, bet vēlāk absolvēju Rīgas Medicīnas institūtu. Kopš 1984. gada mana vienīgā darbavieta ir Madonas slimnīca.
Politikā nokļuvu samērā nejauši. Mani tajā iesaistīja Andris Sakne, kas pirms 8 gadiem uz pašvaldību vēlēšanām uzaicināja iet Latvijas Demokrātiskās partijas sarakstā. Līdz tam laikam, kā jau liela daļa iedzīvotāju, biju apolitisks. Politika mani neinteresēja, bet īpaši nesekoju līdzi notikumiem, taču, kļūstot par Madonas pilsētas domes deputātu, saskāros ar reālajiem procesiem, ne visam notiekošajam varēju piekrist. Dažbrīd pat nonācām līdz asumiem. 2003. gadā veidojās partija „Jaunais laiks", kuras karogā bija ierakstīts, ka partija gatava cīnīties ar pastāvošo realitāti, kāda tolaik bija, tādēļ mana izvēle tai pievienoties bija loģiska. Bez tam, partijā jau bija vairāki mani paziņas un bijušie studiju biedri.
Jānis Garbovskis: – Esmu dzimis 1961. gadā Balvu rajona Lazdukalna pagastā. Pēc Bērzpils vidusskolas absolvēšanas iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Sākotnēji strādāju Aizkraukles rajona kolhozā „Nākotnes kalējs" par galveno zootehniķi. Kad 1987. gadā tika izsludināts konkurss uz direktora amatu padomju saimniecībā „Gaiziņš", pieteicos un 26 gadu vecumā tiku ievēlēts par tolaik jaunāko saimniecības vadītāju Latvijā. Pie tam biju bezpartijisks. Arī tolaik turpināju mācīties un absolvēju Agrorūpnieciskā kompleksa augstāko vadīšanas skolu, iegūstot ekonomista, vadītāja profesiju. Sākoties juku laikiem, nodibināju savu zemnieku saimniecību „Aizupes", kas nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību, un kopš 1991. gada esmu tās īpašnieks.
Mana saskaršanās ar politiku notika jau 5. Saeimas laikā, kad tika dibināta partija „Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai", no kuras saraksta kandidēju uz Saeimu. 1994. gadā kopā ar Jāni Jurkānu un vēl 54 domubiedriem nodibinājām „Tautas saskaņas partiju", kopš tā laika esmu šīs partijas, kas tagad ietilpst apvienībā „Saskaņas centrs", biedrs un savu piederību neesmu mainījis.
Jānis Nebars: – Esmu dzīvojis un bērnību pavadījis Vestienā. Mācījos Ērgļu vidusskolā. Maģistra grādu uzņēmumu un organizāciju vadīšanā ieguvu Banku augstskolā, bet pašlaik studēju doktorantūrā Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
Kopā ar brāli un tēvu rūpējamies par zemnieku saimniecību „Lauri", kas nodarbojas ar gaļas liellopu audzēšanu un atrodas Vestienas pagastā. Paralēli tam dzīvoju un strādāju Rīgā, kur vadu partijas biroju un konsultēju uzņēmumus.
Politikā mani pamudināja iesaistīties, pirmkārt, esošā situācija, otrkārt, tas, ka daudzi no tiem jauniešiem, ar kuriem kopā mācījāmies un kalām nākotnes plānus, masveidā pamet Latviju, kas liecina par to, ka pašreizējā politika nedarbojas. Tautai nav ticības, un agri vai vēlu paaudžu maiņai politikā ir jānotiek. Ar savām spējām un zināšanām man ir pienākums iesaistīties šajos procesos, lai sekmētu paaudžu maiņu un jaunas politikas ienākšanu Latvijā. Visam pamats bija pirms gandrīz trim gadiem izveidotā biedrība „Politiskā laboratorija", kurā cilvēku grupa bez konkrētas politiskās piederības mācījās domāt, spriest un saprast valstiski. Šajā laikā nonācām pie slēdziena, kā tam visam būtu jānotiek, kādām jābūt ministrijām, bu0džeta veidošanas principiem, uz ko mums ir jātiecas. Tad uzsākām sarunas ar politiskajiem spēkiem par to, kā to varētu realizēt un apvienot mazās partijas. Diemžēl neviens mūsu ierosinājumus nesadzirdēja. Kad mūsu grupa sasniedza kritisko masu, tika nolemts, ka jādibina jauns politiskais spēks, kas piedāvās jaunu politisko kultūru. Šā gada martā nodibinājām partiju „Par prezidentālu republiku". Šo nepilnu trīs gadu laikā diendienā esmu bijis iesaistīts gan biedrības, gan partijas darbā.
Guntars Agate Paeglis:
– Esmu dzimis Kuldīgā, bet uz Madonu pārcēlos pēc Romas katoļu baznīcas priestera Riharda Rasnača aicinājuma. Arī Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas toreizējais rektors Jānis Stabiņš mani aicināja Madonā renovēt augstskolas darbību.
Politikā nonācu pēc bijušā pāvesta Jāņa Pāvila II aicinājuma.
Esmu ticīgs cilvēks. 10 gadu kā baznīcas brīvprātīgais braukāju pa dažādām valstīm un strādāju. Tolaik Jānis Pāvils II izdeva encikliku, kur bija uzsaukums par to, lai kristīgā jaunatne aktīvi iesaistītos politikā. Tas mani pamudināja uz aktīvu rīcību. Izvēlējos Tautas partiju, jo, iepazīstoties arī ar citu partiju programmām un manifestiem, TP šķita vispieņemamākā.
Valentīns Rakstiņš: – Nāku no kaimiņos esošā Balvu rajona. Pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta absolvēšanas kādu laiku strādāju par skolotāju Mārcienas pamatskolā, līdz mani pārcēla uz Madonu, un nu jau 23 gadus esmu Madonas pilsētas 2. vidusskolas direktors. Domāju, ka iedzīvotāji var novērtēt manu darbu, jo 23 gados skola ir pārveidota faktiski no nulles.
Politikā esmu jau ļoti sen – kā Madonas pilsētas un novada domes deputāts darbojos jau 17 gadu. Ilgu laiku biju arī priekšsēdētāju Pētera Runča un Andreja Ceļapītera vietnieks, tādēļ vietējo problēmu loks man ir labi zināms. Pēc novadu domju vēlēšanām sapratu, ka, lai ko būtiski mainītu, būt vietējā līmeņa politiķim ir par maz, jo lielākā daļa neloģisko lēmumu, kas negatīvi ietekmē uzņēmējus, lauksaimniekus, izglītības darbiniekus u. c., tiek pieņemta augšā.
Apvienības „Atbildība" sastāvā pārstāvu „Sociālā taisnīguma partiju", kurā esmu jau sen un kuras principi man ir tuvi.
Visvaldis Lācis: – Esmu gados visvecākais Saeimas deputāts, jo man tuvojas jau 87. dzīves gads. Pēc izcelsmes esmu īsts madonietis, un joprojām šajā apkaimē, gan Lazdonā, gan Praulienā, man ir daudz radinieku. 53 gadu vecumā pametu Rīgu un atnācu dzīvot uz laukiem, Vestienas pagastā. Kā pats mēdzu teikt, atgriezos pie savām saknēm.
Ceļš uz izglītību man ir bijis sūrāks nekā citiem diskusijas dalībniekiem, jo vienmēr esmu pieturējies pie saviem nacionālpolitiskajiem uzskatiem, kuru dēļ tiku izslēgts no Latvijas Universitātes. Specialitāti apgūt izdevās vien 41 gada vecumā, mācoties Maskavā neklātienē. Vēlāk strādāju zinātniskajos institūtos, bet, redzot to, ka ar manu biogrāfiju Rīgā plašas iespējas nepavērsies, nolēmu nākt dzīvot uz laukiem.
Politikā esmu ļoti ilgi. 1988. gadā biju Latvijas Tautas frontes (LTF) Madonas nodaļas delegāts un uzstājos LTF dibināšanas kongresā. Biju arī Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) priekšsēdētājs laikā, kad tā vēl nebija izveidojusies kā partija. Uz 9. Saeimas vēlēšanām mani no sava saraksta kandidēt uzaicināja „Zaļās partijas" priekšsēdētājs Indulis Emsis, kā arī Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētājs Augusts Brigmanis. Es piekritu. Tiesa, no „Zaļās partijas" mani izslēdza, jo Loskutova un Emša afērās es nostājos pret partiju. Ar „Visu Latvijai!", kuras biedrs esmu un no kuras saraksta kandidēju uz Saeimu, esmu saistīts jau 10 gadu, kad 17 gadu vecumā Raivis Dzintars ar domubiedriem bija pie manis ieradies, lai iepazītos. Vairākus gadus biju arī šīs kustības goda priekšsēdētājs.
Sava reģiona labā
– Gadījumā, ja jūs ievēlē Saeimā, kāds būs pasākumu plāns vai politika, ko centīsities īstenot attiecībā uz Vidzemi un Madonas reģionu un par ko vēlāk varēsit atskaitīties vēlētājiem un visiem iedzīvotājiem?
I. A.: – Mana darbība vispirms jau būs saistīta ar manis pārstāvētās partijas plāniem un programmu, kas attiecas uz visu valsti, bet otra daļa ir tas, ko es kā ierindas deputāts varu sniegt konkrētiem vēlētājiem Madonas reģionā.
Ja skatāmies partijas programmas virzienā, vēlētos atgādināt vienu lietu – kā mēs nokļuvām līdz krīzei, kas līdz tai noveda un kas bija tā partija, kura paņēma grožus valstij tik grūtā brīdī. Šī partija bija „Jaunais laiks". Mēs visi vēlējāmies, lai situācija valstī ātri uzlabotos, taču dzīve ir dzīve, un tikai tagad mēs lēnām sākam kārpīties no bedres laukā. Man ļoti nepatīk, ka cilvēki, kas paši šajā procesā nav iekšā, tos, kas kārpās laukā, ir gatavi ar kāju atstumt atpakaļ.
Galvenais mūsu partijas piedāvājums visai tautai ir tas, ka esam gatavi turpināt mierīgu, pragmatisku politiku, kas vērsta uz budžeta sabalansēšanu, ko daļēji var panākt, samazinot valsts pārvaldes aprātu. Jāpagriež arī liela daļa Eiropas līdzekļu un Latvijas līdzfinansējums tieši ražošanas attīstībai. Mūsu programmā ir ierakstīts, ka 3 miljardus latu tuvākajos gados ir plānots novirzīt ražošanas attīstībai. Tas nav vienas dienas darbs, to paveikt, it sevišķi apstākļos, kad mēs tikai kritām dziļāk bezdibenī, bija grūti, bet pašlaik, situācijai uzlabojoties, visas runas ir vērstas tikai šajā virzienā.
Kā ierindas deputāts madoniešiem varu pateikt, ka ikviens vietējais vēlētājs var mani uztvert kā savu pārstāvi Rīgā un attiecīgi rīkoties. Jau ir bijuši gadījumi, kad madonieši ir pie manis griezušies un esam kopīgi risinājuši problēmas. Tas arī varētu būt mans reālais ieguldījums.
J. G.: – Mana galvenā sūtība ir lauki, un arī visas trīs augstākās izglītības ir saistītas ar lauksaimniecību un vides aizsardzību, tādēļ es neko citu nevarēšu piedāvāt, kā vien aizstāvēt lauku cilvēkus. Šobrīd Rīgā lielākā daļa politiķu uzskata, ka Latvija sākas līdz ar Salaspili. Ja tuvākajā laikā nesapratīsim, ka lauki ir pats galvenais, uz kā balstās mūsu zemīte, tad diezin vai mēs varēsim tikt ārā no visiem milzīgajiem parādiem un citām valsts problēmām. Braucot un tiekoties ar cilvēkiem Madonas novadā, redzu, ka stāvoklis ir ļoti bēdīgs. Manuprāt, pat nebūtu nepieciešami ļoti lieli līdzekļi, lai uzlabotu situāciju pagastos. Kaut vai tie 200 tūkstoši, ko pagastiem piešķīra apvienojoties. Ja tie tiktu ieguldīti nevis infrastruktūrā, bet objektos, kas nes naudu arī atpakaļ, tad rezultāts būtu labāks. Katrā pagastā ieguldot aptuveni miljonu latu, mums tagad nebūtu jārunā par daudzām problēmām, kas saistītas ar laukiem. Kaut vai jau bieži pieminētais miljards latu sociālajām vajadzībām, ja to ieguldītu laukos dažādās ražotnēs, šī nauda jau sen dubultā būtu atnākusi atpakaļ valsts budžetā. Ja mēs par šiem jautājumiem nedomāsim, tad ar to pašu brīdi arī laukos viss izbeigsies. Nevajadzētu arī bezatbildīgi solīt, ka mēs atgriezīsim atpakaļ visus, kas no Latvijas aizbraukuši. Cilvēki neatgriezīsies, ja te uz vietas nekā nebūs.
Problēma ir arī tā, ka daudzviet laukos cilvēki ir vienkārši slinki. Piedāvā 10 latu, lai palīdz norakt kartupeļus, viņš nenāk, jo vieglāk aiziet uz pagastmāju, kur viņam par staigāšanu ar slotu maksā 100 latu mēnesī.
Es neesmu pret šo 100 latu nodarbinātības pasākumu, jo zinu, ka daudziem cilvēkiem tā ir vienīgā iespēja izdzīvot, taču līdzekļi būtu jāizlieto tā, lai tie dotu pievienoto vērtību.
J. N.: – Mūsu partijas piedāvājums ir, ka nauda ir nevis kaut kur bezmērķīgi jāiztērē vai jāiegulda, bet vispirms ir jārada vide. Lai nauda radītu pievienoto vērtību, tai ir jābūt pie uzņēmējiem, savukārt, lai būtu uzņēmēji, ir jārada viņiem normāla konkurētspējīga vide. Mūsu piedāvājums ir samazināt pievienotās vērtības nodokli līdz 18%, iedzīvotāju ienākuma nodokli – līdz 21%. Ir jābeidz subsidēt valsti ar peļņas nodokļa maksāšanu uz priekšu. PVN valstij uzņēmējiem ir jāatgriež nevis vairāku mēnešu, bet 10 dienu laikā. Valstij ir jārada vide, kad uzņēmējiem ir patīkami strādāt un uzņēmējs redz, ka viņam ļauj strādāt. Ēnu ekonomika Latvijā ir 40%. Radot vidi, kas labvēlīga uzņēmējiem, tie beigs maksāt algas aploksnēs. Pašreizējā „mierīgā" politika, kā statistika rāda, veicina tieši pretējo procesu. Uzņēmējdarbības vide ir primārais, lai Latvija kā valsts spētu attīstīties.
Madonas reģions ir vieta ar priekšrocībām, kuras jāspēj izmantot. Tās ir: tūrisms (gan eksportspējīgais, gan vietējais), meži un lauksaimniecība. Šīs ir trīs prioritātes, kas nodrošinās reģiona attīstību, taču, kā jau minēju, vispirms ir steidzami jāsakārto uzņēmējdarbības vide, lai nauda atgrieztos pie cilvēkiem.
G. P.: – Strādājot pie apvienības „Par labu Latviju!" manifesta, redzēju, ka tajā uzsvars būtiski tiek likts uz sociālajiem jautājumiem. Respektīvi, mēs ejam atpakaļ uz to laiku, kad pabalsti bija paredzēti tam, lai stimulētu gan jaunu ģimeņu veidošanos, gan bērnu radīšanu. Tā ir viena no lietām, par ko ir jāsaka paldies Aināram Baštikam. Vispirms ir jānodrošina, lai cilvēkiem ir, ko ēst, un, lai mēs kā valsts spētu augt, ir jādomā par to, lai būtu bērni. Viens no konkrētiem piedāvājumiem ir nodokļu samazinājums ģimenei. Par katru bērnu ģimenei tiek samazināti nodokļi 25% apmērā. Apvienībai ir arī piedāvājumi uzņēmējdarbības stimulēšanai. Ģimenes uzņēmumiem paredzēts nodokļu atvieglojums, tāpat starta kapitāla fonds sava pirmā biznesa uzsākšanai uzņēmējiem, kas jaunāki par 25 gadiem. Atbalsts ģimenēm izpaudīsies arī pirmā mājokļa iegādei, no kura valsts segs 70%.
V. R.: – Pieļauju, ka daudziem vēlētājiem problēmas sagādā tas, ka daudzas no 13 partiju vai apvienību programmām ir ļoti līdzīgas. Daudz līdzīgu risinājumu, dažbrīd pat grūti saprast, kur ir sociāldemokrāti, kur „Visu Latvijai!" un kur „Par labu Latviju!". Visu partiju programmās ir runa par valsts pārvaldes reorganizāciju un darba uzlabošanu. Piekrītu, ka saistībā ar šo jautājumu ir daudz kas risināms, jo, kā jau iepriekš minēju, pieņemto likumu, kas traucē strādāt un darbojas pret uzņēmējdarbības veicināšanu mūsu valstī, ir ļoti daudz. Tas pats attiecas uz lauksaimniekiem, kurus dzen postā negodīgā subsīdiju sadale un dažādi vides aizsardzības noteikumi. Pirmais, ar ko būtu jāsāk, ir visu pieņemto noteikumu pārskatīšana. Kāds no tiem varbūt tika pieņemts tādēļ, ka ES prasīja vai bija kādi citi motīvi, taču jebkurā gadījumā šie noteikumi darbojas pret cilvēkiem. Otrkārt, ražošana un darbavietu izveide. Bez šī jautājuma atrisināšanas mums nav nākotnes. Varam vilkt laiku un gaidīt brīnumu, taču, ja nebūs darbavietu un uzņēmējdarbības, lai arī ieguldīsim lielus līdzekļus infrastruktūrā, rezultāta nebūs, jo nebūs, kas staigā pa jauniem celiņiem un mācās siltinātās skolās. Jānotiek Eiropas struktūrfondu līdzekļu pārgrupēšanai no infrastruktūras attīstības uz ražošanu. Gada laikā to paveikt nevar, taču uz to ir jāvirzās, un viens no avotiem ir Eiropas nauda. Uzskatu, ka valsts likumdošanā ir jāveic izmaiņas, lai arī valsts un pašvaldības var piedalīties uzņēmumu veidošanā. Mūsu apvienības ierosinājums ir arī progresīvā ienākuma nodokļa ieviešana. Pašreiz summa, par kuru tiek runāts, ir ienākumi, sākot ar Ls 1000, taču tā ir diskutējama, jo būtiskākais ir pats princips. Šāds nodoklis darbojas vairumā valstu un nerada tām problēmas, neredzu iemeslu, kādēļ arī pie mums bagātais nevarētu maksāt vairāk nekā nabadzīgais.
V. L.: – „Visu Latvijai!" no pārējām partijām atšķiras ar to, ka mums ārkārtīgi nozīmīgi ir nacionālpolitiskie jautājumi, kurus neviena cita partija neizceļ kā nozīmīgus, bet dažas pat vispār ignorē. Šos jautājumus uzskatām par pamatu savā darbībā, tādēļ arī iesniegsim attiecīgus likumprojektus, lai mainītu pašreizējo sistēmu. Mūsu partija vēlas, lai Latvija būtu latviska. Ko tas nozīmē? Pēc pēdējās tautas skaitīšanas datiem, latvieši savā zemē ir palikuši vien 59%, un pieļauju, ka realitātē šis procents ir vēl zemāks, jo latviešu īpatsvars emigrējušo vidū ir lielāks nekā citu tautību.
Uzskatu, ka jābūt jaunam pilsonības likumam. Pilsonību nedrīkst dāvāt, kā mēs līdz šim esam darījuši. Ārkārtīgi nozīmīgs ir arī valodas jautājums. Aizbraucot uz ārvalstīm, tai skaitā Eiropas valstīm, kas visas, atskaitot divas, ir nacionālas valstis, nezinot valsts valodu, tikpat kā neko nevar iesākt. Arī Latvijā būtu jāpanāk šāds stāvoklis.
Nacionālie jautājumi mums ir būtiskākie, taču mums ir arī spēcīga ekonomiskā programma, kuras autors ir ekonomisko zinātņu doktors Roberts Zīle.
Vēlos gan uzsvērt to, ka esmu eiroskeptiķis un jau 2003. un 2004. gadā pirms iestāšanās ES aicināju nestāties tajā viena iemesla dēļ, proti, ja iestāsimies, tad ar mūsu lauksaimniecību būs cauri, un tā arī ir. Protams, ir arī gudri un veiksmīgi lielsaimnieki, kas spējuši sekmīgi apgūt ES fondu līdzekļus, taču pārējā lauksaimniecība ir totāli sagrauta. Globalizācija, kuras žņaugos, iestājoties ES, esam nokļuvuši, ir žņaugs arī lauksaimniecības attīstībai. Lai mēs to spētu attīstīt, no šī žņauga jātiek vaļā. Tepat Madonā var nopirkt Ķīnas ķiplokus, Marokas kartupeļus, nemaz nerunājot par citām precēm. Globalizācija nozīmē to, ka, ja vienai valstij ir vairāk līdzekļu un tā var atļauties maksāt lielākas subsīdijas, tad tās saražotais kļūst lētāks un konkurētspējīgāks. ES šobrīd citām dalībvalstīm maksā lielākas subsīdijas nekā Latvijas zemniekiem, līdz ar to mūsējie nespēj konkurēt. Lauksaimniecībā nepieciešamas ne tikai ekonomiskas, bet arī politiskas reformas.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 23.09.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto