Manuprāt, viens no Latvijas lepnumiem ir ozoli, jo tie sasniedz vislielāko kuplumu, resnumu un vecumu. Vien augstuma ziņā tie ir spiesti zaudēt priežu slaidumam. Jau pirmskara laiku žurnālā „Mājas Viesis" slavas dziesma tika dziedāta Latvijas milžiem – ozoliem.
Paši sirmākie ozoli ir visvecākā dzīvība Latvijā. Tāpēc ozoli ir vissvētākie koki latviešiem, līviem, lietuviešiem un visām baltu cilšu tautām. Ozoliem ir visstiprākā, plašākā un dziļākā sakņu sistēma, kas šiem kokiem var sniegties 30-40 m
attālu no milzeņa stumbra. Ozoliem ir visstiprākās un cietākās zaru rokas, vissmagākā koksne, vissīvākā sula, visbiezākā un viskreveļainākā miza, tāpēc tie dzīvo visilgāko mūžu. Pasaulē esot apmēram 450 ozolu sugu, bet Latvijā pārsvarā aug tikai viena, kaut tagad košumdārzu entuziasti cenšas ieviest arī citas. Kā tāla teiksma un varbūt arī patiesība ir ziņa, ka, baltu ciltīm kļūstot par latviešiem, visu Zemgali, Kurzemi un daļēji arī Vidzemi esot klājuši nebeidzami ozolu mūžameži. Ienācēji smagā, sūrā darbā izplēsa līdumus, bet jauno tīrumu vidū atstāja atsevišķus kokus zemes skaistumam, dvēseles priekam un Dievam. Atstāja arī ozolu svētās birzis, kur Dievu daudzināt, kur bērniņus kristīt, kur savus mirušos izvadīt. Viņi atstāja ozolus mājokļu tuvumā, kur Jāņu vainagus vīt un laiku zīlēt.
Daudzas latvju sētas ir zudušas vai nolīdzinātas ar zemi, bet sirmie dižozoli kā dzīvi laikmeta pieminekļi ar stiprām saknēm kā enkuru tauvām turas tajās vietās un apliecina Dzimteni: rāda pieguļnieku vietas vai senču mājvietas, iezīmē robežu. Vēl zaļo daudzi senču svētozoli: Andumu upurozols Lībagu pagastā, Simancēnu Dievozols Valmieras pusē, Mundigu upurozols Lībagu tuvumā, Liepleju elku ozoli Umurgas pagastā, Kaņepju svētozols Jērcēnu pagastā u. c.
„Vīrs kā ozols", „stalts kā ozols", „stiprs kā ozols" – šādi epiteti tautas apziņā ir bijuši vienmēr un nav zuduši arī šodien. Tautasdziesmās un senajos ticējumos ozols simbolizē tautudēlu un stipru vīru, bet kupla liepa – tautumeitu. Vislielākajos senlatviešu svētkos – vasaras saulgriežos – līgotāji vija ozolzaru vainagus un lika tos galvā Jānim, ar ozolzariem pušķoja mājas. Tagad Latvijā no kādreizējiem nepārredzamajiem mūžamežiem ozolu audzēm nesanāk pat viena simtdaļa. Gara un nežēlīga ir ozolu iznīcināšanas vēsture Latvijā. Hercoga Jēkaba valdīšanas un Kurzemes hercogistes laikā atlikušie ozolu meži krita par upuri strauji augošajai kuģu būvniecībai un citām rūpniecības nozarēm. Tomēr vēl 19. gadsimta vidū (četros gados) Kandavas mežos cariskās Krievijas jūras pārvalde izcirta gandrīz astoņus miljonus kubikmetru ozolu.
Nevar sacīt, ka ozolus tikai nepārtraukti un bezprātīgi izcirta. Tika stādīti arī jauni. Latvijas dižozolu fenomenu neviens vēl nav varējis izskaidrot. Pēc visai izvērstas dižozolu bendēšanas Latvijā dižozolu skaits ir divsimt reižu lielāks nekā Lietuvā un Igaunijā. Un dižozolu blīvums Latvijā ir 100-300 reižu lielāks nekā citās Austrumeiropas valstīs. Arī Madonas novadā vēl atrodami dižozoli un ozolu audzes (Barkavas pagastā). Bet vai barbariski nozāģēto ozolu vietā ceļa posmā starp Švāniem un Stalīdzāniem Barkavas pamatskolas audzēkņi pavasara talkas dienā nevarētu iestādīt jaunus? Ziemā direktors, skolas vadība un pagasta pašvaldība varētu šo ierosinājumu apdomāt. Republikas mērogā ir uzskaitīti vecākie un slavenākie dižozoli (32) un upurozoli (9). No tiem viskuplākais dižozols apzināts Mēra parkā Bilskas pagastā Valkas pusē, kura vainaga cepure nosedz ap 800 m lielu laukumu. Visgarākais dižozols ir Talsu pusē – Dižstendes parkā, tā 5,18 m resnais monolītais stumbrs ozola vainagu pacēlis 34 m augstumā. Igaunijā resnākā – Urvastes –
ozola apkārtmērs ir 8,20 m, bet Lietuvā Stelmuižes dižozola – 9,14 m, Latvijā tos pārspēj veseli pieci, bet Kaives dižozola apkārtmērs ir pat vairāk nekā 10 m (10,14).
Un tagad beidzot gribu pievērsties republikas kartē atzīmētajam Vecsaikavas dižozolam, kas starp izceltajiem milžiem (41) atrodas ģeogrāfiski vistālāk austrumos. Pats, nodzīvojis gandrīz septiņus gadu desmitus tā tuvumā, nezināju par tā esamību, jo nepastāvēja nekādas norādes un nebija informācijas. Vēl šobaltdien daudzi vecsaikavieši par to nav informēti un uz jautājumu par tā atrašanās vietu paraustītu plecus. Apskaidrība daļēji nāca pēc tā, kad pirms pāris gadiem tā tuvumā (200 m) Vecsaikavas ceļa malā pie pontontilta parādījās uzraksts „Vecsaikavas dižozols". Tad arī aizgāju pie ozola tīruma vidū un apjūsmoju to. Bet, cienījamie laikraksta lasītāji, arī jūs sapratīsit pēc foto, ka pastāv liela kļūda tā norādē. Ņemot vērā to, ka Vecsaikavā ir trošu un pontonu tilts ar norādītu atpūtas un nakšņošanas vietu pie Aiviekstes upes, kur tiešām arī nakšņo daudzas laivotāju kompānijas (esmu bijis liecinieks), „ozola izkārtne" ir novietota… paralēli ceļam, nevis kā norādē uz dižakmeni „Velna skroderis" Kamatausku pusē. Līdz ar to autobraucēji šim uzrakstam pabrauc garām kā tukšai vietai. Pajūsminājušies uz trošu tilta, kas gan tūristu skatījumā nav labā kvalitātē, tā kā aiz korinšu audzes uzraksts nav redzams, viņi aizbrauc tālāk, neredzējuši un nezinādami par Vecsaikavas dižozolu. Tā kā zeme apkārt ir privātīpašums, arī nedaudzie krūmi apkārt tam nav nogriezti, nav tā tuvumā ne atkritumu urnas, ne arī sola, kas būtu ļoti vēlams un par kā aprūpi atbildību varētu uzņemties tuvējās privātskolas (Kalna) audzēkņi. Sakarā ar nepareizi uzstādīto objekta norādījuma zīmi pirms gada vērsos ceļinieku pārvaldē, taču tur neviens atbildību par nepareizi novietoto norādi neuzņēmās. Griezos arī pie darbiniekiem reģionālajā vides pārvaldē. Taču arī pēc tās apmeklēšanas skaidrība neradās. Vai tiešām vajadzēs pašam ar lāpstu izrakt un objekta norādi novietot perpendikulāri ceļam, lai tai rastos liela un būtiska vērtība? Bet tad jau vajadzēs uzrakstu arī otrā pusē un bultveidīgu norādes galu uz dižozolu, kas paliek nepamatoti nenovērtēts republikas mērogā.
Otrajā fotouzņēmumā lasītāji redz skaisto dižozolu tuvplānā pēc nesenās vētras, kuras postījumu rezultātā arī ozolam „nokritis" viens zars. Bet tas joprojām ir dzīvs un stalts un „sauc palīgā": – Neaizmirstiet mani, esmu to pelnījis!
Autors: MĀRTIŅŠ ŠULMANIS
(tēva uzvārds – Ozoliņš)
AUTORA foto