Ik gadu, ja vien 15. septembris – skolas dzimšanas diena – iekrīt darbdienā, Cesvaines vidusskolas skolēni dodas pārgājienā. Izņēmums ir tikai apaļās jubilejas, kad parasti notiek svinīgs pasākums. Šogad mūsu skolai apritēja 91. gads, un jau rīta agrumā pulcējāmies skolas aulā, lai nodziedātu skolas himnu, ieklausītos direktora veiksmīga ceļa vēlējumos un dotos ceļā pašu izvēlētā maršrutā.
Iepriekšējā vakarā lija un šķita, ka arī pārgājiena diena būs lietaina, taču neviens no skolēniem, ierodoties skolā, nebija paņēmis līdzi mācību grāmatas, lai gan skolotāji piesacīja, ka lietus gadījumā notiks mācību stundas. Rīts mūs lutināja ar vēsu, taču patīkamu laiku, un visiem gribējās ticēt, ka nelīs arī vēlāk.
Klases bija izvēlējušās visdažādākos pārgājiena maršrutus, tostarp doties Grašu virzienā, uz Biksēri, kāda klase mēroja ceļu ar autobusu uz Teiču dabas rezervātu, lai iepazītos ar purva dabas takām. Mana klase izšķīrās par labu Biksērei. Sākotnēji nācās pastrīdēties par ceļu, pa kuru iesim – krustcelēs balsojām, un vairākums izvēlējās neierasto lauku ceļu gar Dzeņu fermu, jo pa šoseju mēs braucam ikdienā un šajā ceļa posmā neko jaunu ieraudzīt neizdotos. Mūsu ceļš bija dubļains, veda gar krūmiem aizaugušiem laukiem, taču visi godam izturēja līdz pat profesora Aleksandra Bieziņa muzejam "Dilmaņi", kur bija pirmā mūsu pieturas vieta.
Izrādījās, ka šo muzeju apmeklēja vairākas klases no mūsu skolas, un tas nebūt nešķita pārsteidzoši, jo stāstījums un muzeja apskate bija saistoša. Protams, vairāk saistoši tiem, kas interesējas par medicīnu. Vērtīgi bija ieklausīties muzeja vadītājas stāstītajā vēstures izklāstā par pašu profesoru Bieziņu, viņa medicīnas gaitām, kā arī bērnu ķirurģijas pirmsākumiem. Jānis Gavars no 12. klases piekrita ietērpties kā profesors Bieziņš studiju laikā – melnā frakā ar tauriņu.
Nākamajā telpā drīkstēja pataustīt instrumentus, kuri agrāk arī lietoti bērnu slimnīcā. Ekskursijas vadītāja paskaidroja, kādam nolūkam katrs instruments paredzēts.
Visvairāk patika ietērpšanās ārsta kunga un māsiņas apģērbā. Puisis no 12. klases nelabprāt, taču tika apģērbts ķirurga uzsvārcī, viņam tika uzvilkta cepure un uzlikta sejas maska, savukārt, es iejutos māsiņas tēlā, ar cepuri galvā un masku uz sejas tiku pie instrumentu kastes, kā arī salvetes, ar ko ārsta kungam smagas operācijas laikā slaucīt sviedrus no pieres. Kopīgi nofotografējāmies, lai paliek par piemiņu arī kāda bilde.
Tālāk mūsu ceļš veda uz Biksēres muižas kompleksu, kur viesmīlīgi sagaidīja Andris Trečaks, lai izrādītu muižas klētī ierīkoto senlietu muzeju. Šis muzejs atšķiras ar to, ka tajā drīkst visu aiztikt. Klasi sajūsmināja plašu atskaņotājs, kas nospēlēja kādu skaistu dziesmu.
Pirms došanās atpakaļceļā, gan ne kājām, bet ar transportu, pasēdējām lapenītē pie draudzīga kopgalda, klasesbiedri pavizinājās ar karuseļiem. Neiztikām bez tradicionālās desiņu cepšanas uz ugunskura, jo klasesbiedrs Mārtiņš sacīja, ka pārgājiens nav pārgājiens, ja tas ir bez ugunskura kurināšanas.
Dienu pavadījām jaukā atmosfērā, cits citu vairāk iepazinām, jo tagad esam citādākā sastāvā, nekā iepriekšējos gadus, un šķiet, ka arī skolotāja bija apmierināta. Tas nekas, ka baltās zeķes un gaišās botas pēc pārgājiena vairs nebija tādā krāsā, kā pirms tam.
Autore: RITA TURKINA
Foto no personiskā arhīva