Laikraksts jau vēstīja, ka Madonas novada pašvaldībā ar savu priekšlikumu vērsās uzņēmējs Artūrs Lūsis, kas vēlas iznomāt ar apbūves tiesībām zemes gabalu Madonā, Raiņa ielā 5.
Finanšu un attīstības komitejas sēdē deputāti konceptuāli atbalstīja viņa būvniecības ieceri šai vietā izveidot bērnu atpūtas parku, bet lēmuma pieņemšana par zemes gabala iznomāšanu novada domes sēdē tika atlikta.
Kā zināms, zemes gabals, ko lūdza iznomāt uzņēmējs Madonā, Raiņa ielā 5, ir 1785 kvadrātmetrus liels, tas kopā ar bijušās kafejnīcas „Akācija" ēku ir reģistrēts uz pašvaldības vārda.
26. augusta domes sēdē ar priekšlikumu bijušās kafejnīcas „Akācija" ēkā izveidot gluži cita rakstura centru vērsās arī katoļu un luterāņu mācītāji.
Tiekoties ar katoļu priesteri Rihardu Rasnaci un misionāru Patriku (Patrick Barry), „Stars" iepazinās ar viņu virzīto ideju.
– Pirms 20 gadiem piederēju katoļu draudzei Austrālijā, kas bija Pertas pilsētā, – ievadam iesāka misionārs Patriks. – Šai draudzei bija kapela – lūgšanu vieta, kas adorācijai (adoration – latīņu val. – pielūgsme) bija atvērta 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā. Tas nozīmē, ka Jēzus miesa dievmaizītes veidā ielikta monstrancē – īpašā zeltītā traukā, lai cilvēki varētu nākt nepārtraukti un to pagodināt.
Misionārs piebilda, ka Pertā tā esot bijusi neliela telpa un vietējie draudzes cilvēki organizējuši grafiku, lai katru brīdi kapelā būtu kāds cilvēks, kas tajā lūgtos un meditētu. „Tā bija nepārtraukta kristiešu lūgšanu ķēde, bet no otras puses – iespēja ikvienam atnākt un meklēt Dievu. Pats pieredzēju, cik labu atmosfēru tas radīja draudzē, un arī man šīs kapelas tuvums deva lielu svētību."
Patriks drīz vien saticis priesteri – tēvu Martinu, kas minētajā Austrālijas draudzē kapelu palīdzējis izveidot. Starp citu, arī Latvijā deviņdesmito gadu sākumā tēvs Martins bija to vidū, kas palīdzēja uzsākt nemitīgo adorāciju Aglonas bazilikā.
– Tā kā saņēmu piedāvājumu piedalīties apmācībā, lai palīdzētu uzsākt šāda veida adorāciju citviet un izveidot kapelas citās pasaules vietās, uzaicinājumam piekritu, – atcerējās viņš. – Klusībā nodomāju, cik tas būtu brīnišķīgi, ja katrā draudzē būtu šāda iespēja cilvēkiem nemitīgi pielūgt Jēzu un pagodināt Viņu.
Kad pirms 12 gadiem Patriks viesojies Latvijā, viņš saticis luterāņu mācītāju Valdi Strazdiņu, jau toreiz izskanējusi vēlme iet kopā luterāņiem ar katoļu draudzes cilvēkiem un Madonā izveidot vienotu adorācijas vietu. „Sapnis 12 gadu bija mūsu sirdīs, tagad, atgriežoties Vidzemē, tas kļuvis ļoti reāls – katoļi, luterāņi un jebkura cita kristīgā konfesija var pievienoties un darīt to kopā."
Misionārs piebilda, ka tas būs pirmais projekts, kur luterāņu draudzes cilvēki kopā ar katoļiem veidos kapelu. Rumānijā esot vieta, kur kapelu nemitīgai adorācijai izveidojuši katoļi un pareizticīgie. „Tur vietējais pareizticīgo bīskaps atļāva katoļu priesterim atnākt uz pareizticīgo baznīcu, lai sprediķotu svētdienas dievkalpojumā, un izskaidrot šīs kapelas nozīmi."
Madonas katoļu draudzes prāvests Rihards Rasnacis komentēja, ka tas būtu jauki, ja šāda pieeja kopīgu kapelu veidošanā no Madonas varētu izplatīties arī citviet. „Domāju, tas būs kā labs ieraugs un notiks ātri."
Vēl pirms 30 gadiem nemitīgās adorācijas vietas tika veidotas vienīgi klosteros un konventos, atlika kapelu izveidot vienai baznīcas draudzei, kā ideja aizrāva arī citas. – Ceru, ka doma par ekumenisku kapelu radīs atsaucību arī citās pilsētās un vietās, –
rezumēja misionārs Patriks.
Uz jautājumu, kāpēc kapela jāveido ārpus baznīcas ēkas, kāpēc nepieciešama īpaša vieta, viņš skaidroja: – Neliela kapela ir labāka no tā viedokļa, ka vide ir daudz intīmāka. Ja jālūdzas naktī un esi viens pats, daudz patīkamāk ir būt nelielā telpā, nevis lielā baznīcā. Ļoti bieži lielās baznīcās altāris ir tālu no cilvēkiem, līdz ar to lūdzējs nevar sajusties Kristum tik tuvu. Mazā kapelā var skaidri ar acīm saskatīt Kristus miesu, būt tuvu Jēzum. No praktisko apsvērumu viedokļa savukārt mazu telpu ziemā ir daudz vieglāk apkurināt un vasarā uzturēt vēsu. Bez tam ir diezgan sarežģīti baznīcu turēt atvērtu 24 stundas diennaktī, mazu telpu šādā režīmā uzturēt ir vieglāk. Un vēl viens arguments par labu īpašai vietai ir tas, ka ideja ir kopīgs projekts vairākām draudzēm, kapela līdz ar to nepiederēs vienai konkrētai konfesijai un neviens nejutīsies tā, ka tas nebūtu viņa. „Cilvēki no dažādām konfesijām tiksies neitrālā vietā, lai katrs tajā varētu būt vienlīdzīgs."
– Mēs noteikti gribam kapelu veidot pilsētas centrā, lai cilvēkiem būtu viegli tajā ieiet kaut uz īsu brīdi pirms darba vai pēc darba, pusdienlaikā, gaidot mašīnu vai autobusu, – uzsvēra Rihards Rasnacis. – Dažkārt cilvēkam nav īsti kur palikt, kāpēc viņam sēdēt autoostas uzgaidāmajā telpā vai staigāt pa veikaliem, ja viņš neko negrib pirkt, labāk lai auglīgi tiek pavadīts laiks kapelā klusā sarunā ar Dievu. Ikdienā Madonas katoļu baznīca ir atvērta no pulksten 9 līdz 17, bet tā ir tālu no centra. Kapelu gribam veidot centrā, pirmajā stāvā, lai viegli tajā ieiet.
Priesteris pastāstīja, ka Madonas katoļu baznīcā notika rekolekcijas par nemitīgo adorāciju, lai visas iesaistītās puses garīgi tam sagatavotos. „Ieradās pārstāvji no Kristiāna Dāvida pamatskolas, no luterāņu, katoļu draudzes, priesteri no Cesvaines un Pļaviņām."
Autore: INESE ELSIŅA
HELĒNAS DEKANTES foto