Madonas reģionā pētīs tradicionālās spēles

— Šodien mums sākas vasaras skola (summer school). Tajā iesaistījušās divas valstis — Latvija un Polija. Mūsu mērķis ir sagatavot anketas, jautājumus, lai otrdien sāktu savu ceļojumu pa Madonas apkārtni un intervētu vecāka gadagājuma ļaudis par to, kādas spēles un rotaļas viņi spēlējuši savā bērnībā, jaunībā. Gala rezultātā gatavojamies izdot grāmatu, kas domāta sporta skolotājiem, treneriem, klases audzinātājiem, un tā tiks izdota trijās valodās — latviešu, poļu un angļu. Tiks gatavots arī DVD ieraksts ar intervijām. Ceturtdien vasaras skolas dalībniekiem būs uzdevums parādīt iepriekš sagatavotu rotaļu, par ko uzzināts šīs nedēļas laikā, — vakar pastāstīja Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) zinātņu prorektors Juris Grants. 

Šo projektu organizē LSPA, Latvijas Rekreācijas izglītības asociācija sadarbībā ar Jozefa Pilsudski universitāti Varšavā (Jozef Pilsudski University of Physical Education) un Valsts koledžu Lomžā (State College of Computer Science and Business Administration). Skolā strādā augstskolu mācībspēki gan no Polijas, gan Latvijas un darbojas abu valstu studenti. Darbošanās vasaras skolā notiek viņu augstskolu ietvaros, par ko tiks saņemti arī kredītpunkti. 

Vasaras skolas dalībnieki ir plānojuši doties uz Cesvaines pusi, Kusu, Gaiziņkalnu utt. Tā kā vasaras skolā ir daži vietējie — Edgars Bernāns, Arnis Šmugais un Juris Grants, viņiem jau zināmas dažas ģimenes, pie kurām varētu vērsties ar jautājumiem. 

LSPA pedagoģijas maģistrs Kalvis Ciekurs komentēja: — Šādas skolas citās valstīs tiek organizētas jau samērā bieži un daudz. Esmu bijis Čehijā, kur šīs spēles ir ļoti aktuālas. Tās jau ir savāktas biezā grāmatā, cilvēki tās izmanto reāli dzīvē — gan skolotāji, gan vienkārši iedzīvotāji, kam interesē kaut kā darīšana. Tāpēc vēlējos iesaistīties arī spēļu izzināšanā Latvijā. Katrā miestiņā, katrā pagastā ir daudz un dažādu iezīmju. Šoreiz esam sākuši ar Vidzemi, bet ar laiku varētu mēģināt iztaujāt cilvēkus arī citos reģionos. Šis ir tāds sākuma posms, kad vispār mācāmies, kā kaut ko tādu darīt, jo Latvijā līdzīgu aktivitāšu iepriekš nav bijis. Tā ir pilnīgi jauna pieredze gan dalībniekiem, gan pasniedzējiem — spēļu ieguve no vietējiem iedzīvotājiem. Turklāt, nav runa tikai par spēlēm, sportu, bet arī vēsturisko mantojumu, kam, domāju, ikvienai tautai tomēr vajadzētu šķist svarīgam. Šobrīd jaunatne ir ieurbusies datoros, televizoros, bet mēs savā jaunībā skraidījām laukā, pa mežu, un šīs spēles laika gaitā pazudīs, ja tās necels gaismā. Arī tas ir viens no mērķiem — tās atkal aktualizēt.

Jautāts, kāpēc kā pirmā ir izvēlēta Madonas puse, kur intervēt vietējos iedzīvotājus, Kalvis Ciekurs slavēja šo reģionu kā ļoti rekreatīvu: — Šeit notiek gan aktuāli sporta pasākumi, gan no šīs puses nāk daudzi talantīgi un ievērojami cilvēki. Šeit arī jūtam atsaucību, tāpēc ir cerība uz labu rezultātu.

Ar savu pieredzi spēļu vākšanā šoreiz varēs palīdzēt asociētais profesors Kristofs Piech (Josef Pilsudski University of Physical Education), jo viņš Polijā jau daudz ir ceļojis, runājis gan ar vietējiem iedzīvotājiem, gan pansionātu iemītniekiem, krājot tradicionālas poļu spēles.

— Par šo tēmu esmu sarakstījis vairākus rakstus. Man arī patīk uzdot saviem studentiem mājasdarbu — parunāt ar saviem vecvecākiem, intervēt sākumā viņus. Tādā veidā informācija ir vēl plašāka; varēju uzrakstīt par to, ka spēles mūsu rajonos ir līdzīgas citu valstu spēlēm. Piemēram, Āfrikā pastāv spēle ar tādiem pašiem noteikumiem kā Polijā, tikai ar citu aprīkojumu un, protams, nosaukumu. Tas mani interesē, tāpēc ceru arī pēc vizītes Latvijā uzzināt ko jaunu. Vēlāk vēlētos uzrīkot festivālu, kurā šīs spēles varētu noorganizēt. Līdzīga pieredze ir ārvalstīs, daudz kur šo festivālu rīko tādā veidā, ka jāizbrauc velosipēdu maršruts, kam pa vidu ir apstāšanās punkti, kur šīs spēles notiek. Interesanti, ka Polijā, Krievijā agrāk bija ļoti populāra spēle, kura it kā aizvesta uz Ameriku, kur, pārmainot dažus noteikumus, tā pārtapa beisbolā. Tā gan ir tikai nepierādīta teorija, tomēr liecina, cik spēļu, to rašanās pētīšana var būt interesanta, — uzsvēra Kristofs Piech.

LSPA asociētais profesors Ivars Kravalis piebilda: — Notiekošo es salīdzinātu ar dainu vākšanu, jo arī spēles ir kultūras mantojums, tikai šajā gadījumā tās vāks vasaras skolas dalībnieku grupiņa. Šobrīd, kad dzīvojam multikulturālā sabiedrībā, svarīgi tomēr saglabāt individuālo, savas vērtības. Katrā valstī vajadzētu novērtēt nacionālās tradīcijas, to kopšanu un ievērošanu. 

Pārējie vasaras skolas dalībnieki neslēpa, ka viens no galvenajiem iesaistīšanās iemesliem bijusi iespēja redzēt jaunu pilsētu, viesiem no Polijas — citu valsti un kultūru. Tā, piemēram, Pavels un Monika no Polijas iepriekš par Latviju dzirdējuši labas atsauksmes, kas ieinteresējis: — Bijām dzirdējuši, ka Latvija ir skaista valsts, tāpēc nevarējām neizmantot iespēju to aplūkot savām acīm. Redzētajā neesam vīlušies. Patika gan Rīga, gan Madona šķiet ļoti skaista pilsēta. Monika Polijā strādā ar maziem bērniem, cenšas iesaistīt viņus visādās aktivitātēs, tāpēc ļoti noderēs arī dzirdētais par spēlēm, sportiskām aktivitātēm brīvā dabā.

Savukārt Mētra, RTU studente, vēlējusies iepazīt citu pilsētu un iesaistīties kādā aktivitātē, kas ikdienā nav ierasta. Dagnija piekrita: — Vasaras skola mani piesaistīja ar savu oriģinalitāti, jo iepriekš nekas tāds nebija dzirdēts. Mani ļoti priecē, ka norises vieta nav Rīgā, jo Madonā ir skaista un bagāta apkārtne. Pati esmu no Lubānas apvidus. Esmu Sporta pedagoģijas akadēmijas studente, šogad uzsākšu studijas maģistrantūrā.

Rādās, ka jau tagad vasaras skolas radošā un atraktīvā dzirksts rada rezultātus. Tā šķiet LSPA pedagoģijas maģistrei Intai Bulai-Biteniecei: — Sporta pedagoģijas akadēmijā vadu studiju kursu „Rotaļas”, bet tās diemžēl ir ļoti tradicionālas, kas nepieciešamas sporta skolotājam, vadot stundas. Taču uzskatu, ka studentiem jādod iespēja izšķirstīt vecās grāmatas, jāiesaka apjautāties par spēlēm saviem vecvecākiem, tādā veidā augstskolu mācību procesu padarot interesantāku. Vasaras skolā ļoti ātri man radās idejas, kādu radošu dzirksti iepīt mācību stundās. Esmu jautājusi par bērnības spēlēm arī savai vecmāmiņai, bet viņai, diemžēl, visu laiku bijis jāstrādā. Tāpēc arī man bija interese atbraukt uz Madonu, uzzināt par šejienes cilvēkiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka pati esmu no Kurzemes. 

Autors: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto